Count your blessings

Šovakar pavadu pilnvērtīgu laiku ar sevi, un tas tik ļoti piepilda, atjauno un harmonizē. Tā jau ir, ka mūsos pašos ir liela bagātību krātuve un atbildes uz visiem jautājumiem.
Man tik ļoti palīdzēja šajā blogā nejauši izlasītais ieraksts:

Šodien sēdēju un prātoju, ka…

…kaut kā dīvaini sanāk, bet mani Dievs nav apveltījis ar divmetrīgu modeles augumu un mērkaķa veiklību.

Trūkst arī augstprātības, ārišķības un ķēriena biznesā.

Nav man desmit maģistra grādu un arī vecums man šobrīd tāds…nekāds. Nu tāds…no kura gaida pirkstu mētāšanu un muļķību gvelšanu…

Vilšanās vezums, vai ne…? 

…bet…

Cik tomēr daudz es zinu!

Cik daudz es izprotu un protu!

Cik ārkārtīgi daudz es VARU…

Jā, cik daudz es tomēr varu un protu! cik īstenībā spējīga un gudra es esmu! Ir tik viegli un vienmēr gribas sūdzēties un raudāt par to, KĀ NAV, kaut gan tā vietā vajadzētu koncentrēties uz to, KAS IR! Un ir tik daudz! Ja nedaudz padomātu, katrs saredzētu neskaitāmas svētības savā dzīvē.
Mana bagātība ir tā, ka brīvi pārvaldu vācu valodu, kas viennozīmīgi ir paplašinājis manu redzesloku, jo vairs neesmu atkarīga no informācijas, kas atrodama dzimtajā valodā. Es sevī augstu novērtēju to, ka sāku dzīvot apzināti, tas nozīmē, es meklēju izpratni par notikumiem pasaulē un mani uztrauc globālas problēmas. Es izvēlos skatīties tādas filmas un klausīties tādu mūziku, kam ir dziļāka jēga. Arī savstarpējās attiecībās man ir ļoti svarīgs dziļums, es negribu izlikties un liekuļot.
So count your blessings!

Welcome dear November

Nu rudens ir sasniedzis savu kulmināciju, un tas ir liels iepriecinājums acīm - visur krītošās un sabirušās lapas. Vismaz tās pilniem malkiem izbauda rudeni - viskošākajos tērpos neprātīgi  izdejo savu pēdējo deju, lai drīz savā vietā laistu sniegpārslas. Novembrim jābūt ar drūmu pieskaņu, aukstumu, melanholijas piegaršu un sniega gaidīšanu, bet pagaidām katru dienu ārā spīd saule un ir neierasti silts. Vai vēl atnāks mana īstā novembra noskaņa?

Var gadīties tā, ka dzīvei mazliet pazūd jēgas; ka nevari atrast savu vietu, ka nevari pierast pie jaunajiem apstākļiem, ka uz brīdi pārstāj sapņot. Tad no jauna jādodas meklēt šī jēga, no jauna jāatrod nākotnes vīzijas un sapņi, lai tas dzen uz priekšu un neļauj padoties.

Nesen satiku kādu puisi, kas savu 24 gadu vecumā paziņo, ka dzīve vairs nešķiet interesanta; viss ir redzēts un piedzīvots! Tas mani ļoti pārsteidza, jo man joprojām šķiet, ka dzīve ir kas ĪPAŠS, katra diena var atnest ko jaunu un negaidītu, tikai viss ir mūsu pašu rokās, lai atrastu šo brīnumaino; tikai mēs paši esam atbildīgi par savu pilnveidošanos, attīstību un laimi.

Mīlestība

Mīlestībai ir sava neglītā puse. Mīlestība ir ATKARĪBA. Tu atļauj sev darīt pāri, lai kā arī nesāpētu... jo taču mīli... Tu nedodies projām un neļauj otram aiziet, kaut sen viss ir beidzies... jo taču joprojām mīli...

Bet vai tā ir mīlestība? Īsta mīlestība nav egoistiska. īsta mīlestība nepavēl un nepieprasa. Īsta mīlestība ir BRĪVĪBA.

Who am I?

Nesteidzīgi malkoju savu rīta kafiju, jo šī diena pieder pilnībā man! Pa istabas logu iespīd rudens saule, un es vēl nezinu, ko atnesīs šodiena.

...Malkoju pārmaiņām neskaitāmas tējas un kafijas tases, un rakstu tā, kā to ilgi nebiju darījusi. Šī diena pieder tam, lai saprastu sevi un to, kur esmu nokļuvusi savā dzīvē. Vai joprojām esmu tauriņš, kas dzīvo vienai dienai un skaistiem mirkļiem, vai tomēr vēlos stabilitāti? Tomēr tauriņš manī ir nobriedis un pieaudzis; tas joprojām meklē skaisto un brīnumaino ikdienā, tomēr nedzīvo vairs mirklim vien, bet vēlas savu mirkli pārvēst paliekošās vērtībās.

Dzīvē pienāk brīži, kad no jauna jāvelta laiks tam, lai saprastu kas esi. Mēs tikai skrienam līdzi notikumiem, zaudējam lielu daļu sevis attiecībās, tādēļ pienāk brīdis, kad no jauna jānoskaidro par kādu cilvēku esi kļuvis, kas tev tagad patīk, ko vēlētos darīt vai ko  izmēģināt jaunu. 

Today is a new day!

Neviens nemīl lietu šodien tā kā es! Tas bija redzams garāmgājēju acīs, kas sarāvušies slēpās zem lieliem lietussargiem un ātriem soļiem devās uz priekšu. Toties es pilniem malkiem baudīju savu pastaigu zem dzeltena lietussarga. Zem kājām sakritušas lapas, mazliet dzestrs gaiss, lietus - lūk, to es saucu par īsto rudens noskaņu!

Tajā brīdī, kas pieņēmu esošos apstākļus par svētību, manī uzreiz atgriezās dzīvesprieks un cīņasspars. Neviens nesolīja, ka uzsākt patstāvīgu dzīvi citā valstī būs viegli, un tādām pasakām es arī neticu. Taču ticu tam, ja apņēmīgi dodamies uz priekšu pretim saviem mērķiem un sapņiem, tad visam ir arī jāizdodas! 

I live for Autumn

Liekas, ka šogad ar mani notiek kaut kas nepareizs, jo nespēju iedraudzēties ne ar vienu gadalaiku. Vēl jo vairāk, rudens, kas vienmēr bijis mans dvēseles gadalaiks, nu atsāj mani pilnīgi vienaldzīgu. Varbūt esmu pārāk iegrimusi sevī un savos neatbildētajos jautājumos?

Toties šovakar mani negaidīti pārņēmis radošs noskaņojums un man jau liekas, ka tas tik ļoti piestāv rudenim! Kūpoša tējas tase, iedegtas sveces, ar krāsainiem papīriem un zīmuļiem nokrauts rakstāmgalds... Rudens ir laiks, kad tipināt sievišķīgos puszābaciņos un uzvilkt īpašo rudens mēteli.  Rudens ir laiks, kad aicināt draugus uz tējas tasi un runāt par dzīvi, kad mazliet skumt un mazliet ilgoties; kad lasīt grāmatas un rakstīt vēstules. Bet pats svarīgākais ir notvert un ienest rudens krāsainību savā telpā, savā sirdī un savās attiecībās ar līdzcilvēkiem!

Mīļais rudeni, vai tiešām tu šogad paiesi garām manai 
dzīvei nepamanīts un mēs tiksimies tikai nākošgad?

Gandrīz mājās

Biju piemirsusi, cik skaista un eiropeiska ir Ventspils, un cik daudz man tā nozīmē! Pēc ilgas prombūtnes iegriezos Ventspilī, lai nosvinētu dienu kopā ar labu draudzeni, pīpējot ūdenspīpi un malkojot saldējuma kokteiļus!
Laikam Ventspils ir vienīgā vieta Latvijā, kur es spētu dzīvot. Šeit es sāku savu patstāvīgo dzīvi un šī pilsēta mani aizveda manā nākotnē. Šajā pilsētā pavadīti pieci gadi no manas dzīves un tas viennozīmīgi bija kas vairāk par studentu dzīvi - sirdssilta draudzība, jūras smarža visapkārt, sevis pilnveidošana un attīstīšana. Priekpilns uz bezrūpīgs laiks! Tomēr pienāk brīdis, kad laiks doties projām, laiks doties tālāk, jo pasaule pilna vietu, kas vēl jāapskata, kurās jāpadzīvo un kur jāatstāj sava sirds!

Blog-worthy

Jāatzīstas, ka man pēdējā laikā grāmatu lasīšanu ir aizstājuši blogi internetā. Tāpat kā jāpieliek pūles, lai atrastu labu grāmatu, arī saistoši blogi ir cītīgi jāmeklē. Tomēr man patīk, kā mūsdienu pasaulē ir nojaukta robeža starp personīgo un publisko. Mirklīgās domas un sajūtas vairs nepierakstām piezīmju blociņā, bet gan paziņojam visai pasaulei twiterī; kā kādreiz ar draudzenēm viena otrai ieteicām jaunu grāmatu vai filmu, tā tagad iesakām blogus, ko vērts palasīt. Cilvēku dzīves vairs nav noslēpumi, tās ir izliktas kā uz delnas. Īsā laikā pie datora var atklāt tik daudz interesantu cilvēku, kuru blogiem  jeb dzīvēm gribas sekot. Bet vai cilvēki blogojot pilnībā atklāj savu dvēseli, vai tikai rada ilūziju par to? Man šķiet, ka interneta vide vairāk ir kā vieta, kur spēlēties, pielaikot dažādas sajūtas un dzīves scenārijus, un pašam beigās noticēt uzburtajai pasakai. Blogošana ir laba terapija, lai palūkotos uz savu dzīvi no malas un saprastu, ka viss, kas notiek, pieder pie dzīves. Un cik daudz atklāt no sevis - tas  paliek katra paša ziņā.

Tomēr zinu, ka būs lietas, kam vienmēr palikšu uzticīga – dienasgrāmatai, ar roku rakstītām vēstulēm un grāmatām.
Dienasgrāmatu rakstu, jo man ir svarīgs tieši šis rakstīšanas process ar roku, man vajag sajust un redzēt, kā manas domas nogulst un tiek iemūžinātas uz papīra. Dienasgrāmata ir tā vieta, kur mana dvēsele ir pavisam kaila un uzbūrusi savu pasauli.

Tāpat ar roku rakstītām vēstulēm ir pavisam cita noskaņa kā saņemtam e-pastam. Tās var sataustīt, sasmaržot, un tās ļauj sajust pašu rakstītāju. Mani priecē tas, ka joprojām izdevies saglabāt dzīvu šo vēstuļu rakstīšanas tradīciju ar saviem draugiem!

Viena no dzīves lielākajām baudām ir ieritināties zem siltas segas ar biezu grāmatu rokās un kūpošu tējas tasi, un doties ceļojumā uz citu pasauli!

Smilšu pils

Diez, kur paliek tā pasaule, ko radījuši divi cilvēki, kad viņu attiecības beidzas? Vai šī uzbūvētā pasaule ir tik trausla kā smilšu pils, kas vienkārši sagrūst, par sevi atstājot tikai atmiņas?

Paldies Dievam vasara ir beigusies!

Sajūtot rudeni gaisā, manī atgriezās dzīvība! Tā arī ar vasaru neiedraudzējos, un tā paliks laiks, ko vēlējos redzēt pēc iespējas ātrāk aizejam. Šajā vasarā nejutu dzīvi ap sevi. Tas laikam ir pats briesmīgākais, kas var notikt - eksistēt, nevis dzīvot. Tomēr tā bija laba pieredze, ko guvu, jo varēju pārliecināties par to, kā nevēlos nodzīvot savu dzīvi. Vasaru pavadīju, strādājot no rīta līdz vakaram, aizmirstot par brīvo laiku, par sevi, par dzīvi. Tas rosināja uz daudzām pārdomām - vai nauda ir tā visa vērta?! Šī doma mani vienkārši biedē - nodzīvot savu dzīvi, lielāko dienas daļu pavadot četrās sienās, strādājot kaut kā labā, kamēr pasaulē notiek tik daudz interesantu lietu!
Diemžēl, diemžēl pasaule ir iekārtota tā, ka bez naudas nevar. Tomēr mums ir IZVĒLE - cik lielā mērā kļūsim par mantu un "labklājības" vergiem, proti, vai būsim gatavi strādāt mazāk, līdz ar to nespējot pirkt tik daudz lietas un mantas, bet tomēr rodot laiku sev, redzot un sajūtot dzīvi. Vai arī - meklēt nodarbi, kas reizē kļūst par sirdslietu un dzīvesveidu, sagādā lielu gandarījumu un tai nav žēl ziedot lielāko daļu sava laika. Uzskatu, ja esam saņēmuši šo dāvanu - būt šajā pasaulē - tad tā ir jāizbauda pilniem malkiem, nevis jāpavada skumjā eksistencē.
Esmu cilvēks, kuram vajag ļoti daudz laika sev, kuram vajag redzēt pasauli, un esmu atradusi arī sev piemērotāko risinājumu. Ja viss izdosies kā plānots, sapņots un cerēts, tad par to uzrakstīšu!

One way ticket

Soli pa solim jāsāk sava dzīve. Jāatrod un jāizcīna sava vieta pasaulē. Sākums vienmēr ir grūts. Vai daudzi nav sākuši, īrejot mazu istabiņu un darot pieticīgu darbu? Pēc tam ar laiku uzrodas savs dzīvoklis, māja un ģimene... Māksla ir spēt paņemt to labāko no katras situācijas, kurā esam. Ne vienmēr viss var notikt pēc mūsu vēlmēm un sapņiem, reizēm esam vāji apstākļu priekšā, reizēm sapņi nepiepildās, reizēm varam cerēt tikai uz brīnumu, bet jāatceras - debesi vai elli savā dzīvē radām vien mēs paši.
Vienvirziena biļete nopirkta uz vietu, kur vēlos būt vairāk par visu! Tagad sākas pats labākais laiks manā dzīvē - varu doties turp, kur vēlos un darīt tikai to, ko kāro mana sirds!

Color doesn't matter

Reizēm izlasītā grāmata vai redzētā filma vēl ilgi tur savā varā. Filma, ko noskatījos vakardien - American History X - joprojām liek par sevi domāt. Filma par pavisam nopietnu un aktuālu tēmu - rasismu. Stāsts par diviem brāļiem, kuri pievienojušies neonācistu grupējumam. Viens brālis par pastrādātu noziegumu nokļūst cietumā, kur saprot, ka naids ir akls un nu vēlas atturēt savu jaunāko brāli no šī ceļa iešanas. Lai arī filmas noskaņa ir skumja un nežēlīga, tā atspoguļo reālo dzīvi ap mums - naidu pret atšķirīgajiem, pret tiem, ko mēs nesaprotam. Filmas galvenā atziņa pauž to, ka dzīve ir pārāk īsa, lai to pavadītu kādu ienīstot. Vēl filma liek aizdomāties par to, cik viegli ir cilvēkus iespaidot un ar viņiem manipulēt. Īpaši bērnus! Tādēļ vecāki ir atbildīgi par to, ko stāsta un māca saviem bērniem. Un reizēm ir vieglāk sekot idejām, kuru nozīmi mēs pat īsti nesaprotam, sekot pūlim, nekā būt individualitātei, jo tas prasa drosmi un piepūli.
Arī es neesmu pilnīgi brīva no stereotipiem un aizspriedumiem, taču man ir ļoti grūti saprast šādu naidu pret citādo! Jau sen sev uzstādīju principu, kuram cenšos sekot - vispirms redzēt cilvēku, nevis viņa kultūru vai ādas krāsu. Un tieši šis multikulturālisms sabiedrībā man patīk vairāk par visu, mīlu šo dažādību!

"Hate is baggage. Life's too short to be pissed off all the time. It's just not worth it."

Svētdiena

Šis rīts sākās trijos pēcpusdienā ar mīļotā buču, lielu kafijas krūzi un pusdienu cienīgu porciju vēlajās brokastīs. Lēnām atmostos. Kā es mīlu šādas svētdienas! Jo tas nozīmē, ka visu nakti ir dejots - vakardien devos uz savu mīļo regeja klubu, kur beidzot savu uznācienu sagaidīja mana garā vasaras kleitas košos āfrikāniskos rakstos un pat izpelnījas komplimentus par savu skaistumu no svešas meitenes. Kā es mīlu šos mūzikas ritmus, šo atmosfēru un vērot šos cilvēkus, no kuriem tomēr tik ļoti atšķiros, jo man nav ne dredi, ne izskūta viena matu puse, kas tagad acīmredzami ir modē. Vēroju sievietes ar gariem bieziem drediem un īsiem matu griezumiem, un ziniet, no viņām staro liela sievišķība, lai kā tas sākotnēji nevarētu likties. Varbūt tas nozīmē to, ka sievišķība ir tā iekšējā sajūta, kas izstaro no mums neatkarīgi no tā, ko esam uzvilkušas vai izdarījušas ar saviem matiem, galvenais, lai sirdī ir tā pārliecība par savu skaistumu un vienreizību?

Šodien pavisam rudenīgs laiks, aiz loga raud debesis un dauzās vējš. Ak, ja vien vējam varētu atdot visas savas domas, lai tās izpurina un aiznes pavisam tālu! Lai cik dīvaini tas neliktos, bet tieši šāds laiks man dod enerģiju un atgriež radošumu, šī ir ideāla diena tam, lai neizkāptu no gultas, malkotu vienu tējas tasi pēc otras, rakstītu, lasītu vai domātu.
Es joprojām esmu naiva un ticu pasakām, kaut sen bija laiks pārstāt! Kad sāk krist rozā brilles, tas ir pavisam sāpīgi, jo saproti, ka pasakām nav nekāda saistība ar reālo dzīvi. I have this great imaginary world, but sometimes I just want things to happen for real! Tik ļoti, ļoti vēlos...

Lidojums

Tā kā manā pasē rakstīts pasaules pilsone, tad laiks atkal doties ceļā, un tas ir pavisam drīz – šo ceturtdien! Man ļoti patīk lidot, bet vairāk par lidošanu man patīk lidostas. Sajūtas kā citā pasaulē vai vismaz pārejā uz citu pasauli. Tu aizmirsti savu vakardienu, ir tikai šodiena un rītdiena. Cilvēki tik laipni un smaidīgi. Lidojuma dienas vienmēr ir priekpilnas par spīti nogurumam; no rīta gribas ar lielu entuziasmu izlēkt no gultas, ātri iekost brokastis, pārskatīt, vai kas nav aizmirsts, paķert koferi un doties uz 22.autobusu. Vēl pēdējās satraukuma pilnās stundas un esmu citā pasaulē, atkalsatikšanās prieks! 

Atceros savu pirmo lidojumu, kas laikam bija pirms pieciem gadiem. Gaidot savu reisu, vēroju pretī sēdošo sievieti, tērpušos baltā mētelī un ar skatienu, kas pauda pārliecību par sevi un apmierinātību ar savu dzīvi. Pie sevis domāju, es arī gribu tā, pēc pāris gadiem sēdēt lidostā, būt pieaugusi un pašpārliecināta, un zināt, kurp es dodos. Nu tā meitene, kas toreiz sēdēja lidostā un sapņoja lielus sapņus, ir izaugusi, pārvērš savus sapņus par mērķiem, un tos piepilda vienu pēc otra.

Vasaras mirkļi

Pēc vairāku mēnešu blandīšanās pa pasauli uz kādu brīdi esmu mājās, savā bērnības pilsētā Rīgā. Pilsēta liekas tik svešāda, bet arī mani tā vairs nepazīst, abas esam mainījušās.

Esmu secinājusi, ka vasara nav mans gadalaiks. Dienas šķiet vienādas, dabā nenotiek būtiskas pārmaiņas, nav tā prieka par pirmajiem saules stariem kā pavasarī, tie nu tagad ir visur un reizēm pat par daudz; nav tās radošuma sajūtas kā rudenī, manā dvēseles gadalaikā. Bet varbūt es vienkārši nemāku saskatīt vasaras skaistumu? Tomēr šajās nedēļās man ir bijuši daudzi prieka mirkļi:

Latvijas ēdiens. Rupjmaize, aukstā zupa, zemenes ar saldējumu... Tādas garšu nianses un garšas dabiskums nav baudāms nekur, un domāju, ka nekas to nekad nepārspēs!

Jūra. Padsmit kilometri ar riteni un jau esi jūrmalā, mans iecienītākais maršruts bērnībā, kas tika nobraukts kopā ar tēti. Vai diena, kas pavadīta pie ezera, baudot saules starus un peldoties. Un dienas beigās tiec atalgots ar lielu prieku par pieveiktajiem kilometriem un skaistu iedegumu.

Kleitas. Vasara ir īstākais laiks, kad ļaut izpausties savai sievišķībai, tērpties tikai kleitās un doties iekarot skatienus! Es ļoti priecājos par savām abām vasaras kleitām - vienu maigos pasteļtoņos, kas domāta pastaigām pa pilsētu, un otru - košos āfrikāniskos rakstos, kas vēl gaida savu uznācienu karstajās vasaras naktīs.

Latviešu žurnāli, piemēram, Santa, kas pārsteidz ar savu saturīgumu un daudzām rindkopām, kas rosina uz tālākām un dziļākām pārdomām. Tie vēl spējuši saglabāt cilvēcību, ne tikai atražot jaunumus no modes pasaules un citus standartpadomus.

Draudzība. Šis bija īstākais laiks, kad satikt ilgi neredzētus draugus, atjaunot mazliet novārtā atstātās draudzības saites un saprast, kuri cilvēki nevēlas turpināt iesākto draudzību. Jā,arī tā notiek. Diemžēl, ne visi cilvēki var palikt mūsu dzīvē uz visu mūžu, un varbūt to arī nemaz nevajag.

Dārza burvība. Tieši šo burvību baudīju savu vecāku mājā. Ērti iekārtoties dārza nojumītē un lasīt grāmatu. No dobes noplūkt zemenes vai salasīt piparmētru lapiņas tējai. Dārzs ir kā miera osta, kur patverties no pasaules un atgūt spēkus. Zelta vērtībā bija manas stundas, ko pavadīju dārzā, baudot sauli, svaigo gaisu un neko nedarīšanu!

Un tie daudzie mirkļi, kas vēl priekšā – nakšņot ar mīļoto zem zvaigžņotām debesīm, lietus smarža, kas ieplūdīs pa atvērtu logu, pēcpusdienas ar grāmatu, izbraucieni ar riteni... Varbūt tomēr vaina nav gadalaikam, bet viss ir atkarīgs no tā, kādas krāsas tam  piešķirsim paši? Līdz šim vasaru izdevies iekrāsot pavisam koši!

Taču pats lielākais prieks ir par to, ka tas, kas vēl pirms pāris nedēļām bija mans sapnis, tagad ir kļuvis par LĒMUMU. Mana jaunā dzīves nodaļa sāksies rudenī!

Dilemma

Kā lai zina to, kad nevajag par visu varu lauzties aizvērtās durvīs, un tas, ko vēlamies, nav tas labākais priekš mums? Un kad tieši ar savu spītu un neatlaidību jāpierāda dzīvei, ka esi sava sapņa cienīgs?

Manā dzīvē jau divus gadus ir kāds jautājums, ko nevaru atrisināt. Un es tiešām nezinu, kā ir labāk – cīnīties par to, vai atteikties no tā. Katrā gadījumā dzīvei paveras cits ceļš pavisam citā nokrāsā. Vai tiešām vienīgā atbilde uz to, kā ir labāk, ir laiks? Tikai sirmā vecumā es spēšu pateikt, ko pieņemtais lēmums ir atnesis.
Varbūt vienīgā atbilde uz to, ko izvēlēties, ir - seko savai sirdij?

It takes courage to become happy

Sava dzīve ir jāņem pašam savās rokās. Tā jau tas ir - tas, ko vēlamies, nenokritīs no zila gaisa, bet būs mūsu pūļu rezultāts. Īstenībā, nav pat jādomā  par izdošanos vai neizdošanos, tikai jādodas pretim tam, kas kārots.

Reizēm varam padoties apstākļiem, reizēm varam cerēt uz brīnumu, bet ne ilgstoši.

Šādas domas manī raisās, domājot par savu pavisam tuvo nākotni. Tūlīt pabeigta maģistrantūra, vasaras sezonai darbs ir, bet rudenim – tikai kāds karsts sapnis. Un tā īstenošanai pietrūkst tik maz – drosme uzsākt šo ceļu pretim sapņotajam.

Īstenībā tik daudz kas ir atkarīgs no drosmes, nevis no veiksmes vai labvēlīgiem apstākļiem, bet tieši no drosmes! Jāspēj pateikt Jā paša laimei, atteikties no apstākļiem un cilvēkiem, kas traucē mūsu attīstībai. Drosme dzīvot tādu dzīvi, kādu vēlamies paši, nevis to iedomājas mūsu vecāki. Drosme justies labi tādam, kāds esi. Un, jā, drosme vajadzīga arī tam, lai pastāvētu pie savām vērtībām un neskrietu līdzi pūlim. Redz, cik daudz kas tomēr ir atkarīgs no drosmes!

Ceru, ka es saņemšu drosmi un rudenī īstenošu savu sapni!
        

             

Diena kā glezna

Reizēm vēlētos, kaut dzīvē varētu mainīt un piemeklēt apkārtni ap sevi kā desktopa attēlus datorā, tā pēc sajūtām. Šodien manai sievišķīgajai noskaņai piestāvētu kas parīzisks, piemēram, Sēnas krasts. Bet  tā vietā es dodos uz pavisam parastu ostmalu.

Sēžam ostmalā uz pamesta dīvāna. Es rakstu, viņš lasa grāmatu. Stiprāk par saules stariem silda mīlestība. Netālu no mums kāds pāris tver dienu čigāniskā brīvumā – viņš spēlē ģitāru, viņa, notupusies pie viņa ceļiem, improvizē un izvilina no savas balss brīnišķīgas skaņas. Diez kam viņa dzied – sev, viņam vai pasaulei? Nedaudz tālāk kāds mākslinieks – jauns puisis, kas uz ostmalu atminās ar riteni, līdzi paņēmis krēslu un skiču bloku, lai gleznotu dzīvi ap sevi.

Kur veries, visapkārt simtiem dzīvesstāstu, kurus varētu uzgleznot un uzrakstīt.

Saulriets. Dzīves pabērni iekūruši ugunskuru un sarīkojuši svētkus savai dvēselei. Ar bungu ritmiem izspēlē savās sāpes, izdzied savu aizvainojumu. Bet varbūt viņi ir daudz laimīgāki, nekā mums šķiet? Kā mani vilina šie mūzikas ritmi! Citā dzīvē un citā realitātē es pieietu pie šīs bara un mestos dejā.

 Laiks doties mājup.

Māja ar stāstu

Tās nedēļas vai mēnešus, kad esmu Vācijā, apmetos kādā mājā Minsteres pilsētā, kas ir īpaša sava izskata un stāsta dēļ. Septiņdesmitajos gados, kad studentiem trūka dzīvojamās platības, viņi ieņēma šo māju un pārveidoja pēc savas hipijiskās gaumes. Joprojām šī noskaņa caurvij telpas un istabas – krāšņi zīmējumi un gleznojumi uz sienām, brīvdomības un iedvesmas smarža, un arī šodien šeit pārsvarā dzīvo tie, kuri sirdī jūtas mākslinieki. Šī māja ir kā spilgts traips Vācijas konservatīvajā sabiedrībā. Tādēļ iedzīvotājiem jācīnās par ēkas saglabāšanu, jo valdība tās vietā labprātāk redzētu autostāvvietu vai jaunu veikalu.

Manās acīs šai ēkai ir liela vērtība, jo tai ir stāsts, ko pastāstīt, tā ir kā atgādinājums tam, ka dzīve var būt arī citādāka – brīvāka, vieglāka, interesantāka.

Kāpēc viss, kas kļūst vecs, ir jāiznīcina? Tieši tas pats notiek ar veciem cilvēkiem. Tie tiek izstumti aizmirstībā, jo vairs nav produktīvi šajā kapitālisma sabiedrībā. Ir tikai dažas sabiedrības, kur tiek cienīti sirmgalvji tieši viņu pieredzes un dzīves gudrības dēļ. Bet vai senām ēkām arī nepiemīt zināma „dzīves gudrība”, ko nodot tālāk nākošajām paaudzēm?

sirds mūzika

Jau ilgāku laiku esot Vācijā, esmu atklājusi priekš sevis mūziku, ko varbūt nekad neklausītos Latvijā – regeju. Labi, pie tā liela vaina ir manam draugam, kas nedēļas nogalēs dodas tikai tur, kur skan šī mūzika. Un laikam arī es nekad vairs nemainīšu sestdienas vakarus pret ko citu kā tikai dejošanu pie regeja ritmiem. Laikam nekad vairs negribēšu iet uz klubiem, kur tiec nopētīts no galvas līdz kājām, un kāds ar tevi iepazīstas tikai tad, ja izturi facecontrol. Jo vietās, kur skan regeja mūzika, liekas, ir paradīze uz zemes virsmas, jo visi ir tavi brāļi un māsas. One love. Tur ir vienalga, kas tev mugurā, galvenais, kas tavā sirdī. Tur var ēst līdzpaņemtos cepumus un dzert tēju no termosa, un neviens par to nebrīnās, galvenais, esi harmonijā ar sevi.

Regeja mūzika ir cieši saistīta ar rastafari kustību. Rastafari - reliģija (starp citu, radusies no kristietības principiem) un filozofija. Dzīvesveids, kas tiecas pēc prāta brīvības un tīrības. Lai arī nepiederu pie šīs kustības, tā mani ļoti uzrunā, un šīs mūzikas un šo cilvēku ietekmē esmu kļuvusi daudz atvērtāka pret dzīvi un pret atšķirīgo, tveru visu vieglāk un vienkāršāk!

Regejs. Sirds mūzika.
http://www.dailymotion.com/video/xbjcm_bob-marley-waiting-in-vain_music

Pay it forward

Reizi pa reizēm dzīvē ir vajadzīgi veldzējoši brīži, kad apstāties un peldēties laimes sajūtās. Kā dziļā bērnībā. Tieši tādas bija manas pagājušās brīvdienas! Tām bija bērnības smarža.

Ar draugu devāmies apciemot viņa brāli citā pilsētā. Kas to būtu domājis, ka divas brīvās dienas pavadīsim lielā piepilsētas mājā, kur dzīvo brāļa draugs ar saviem vecākiem. Kas to būtu domājis, ka sveši cilvēki atvērs tik plaši savas mājas un sirds durvis! Puiša vecāki mūsu rīcībā uzreiz nodeva savu virtuvi un dārzu, lai grillējam un baudām vakaru. Viņiem nebija iebildumu pret skaļu mūziku, bet paši čiloja pie regeja ritmiem. Vēlāk devāmies dejot, bet līdz ar pirmajiem saules stariem pārnākot mājās, mūs jau gaidīja saklāta gulta. Pacietīgi nogaidījuši, kad mēs atmodīsimies, vecāki sarūpēja brīnumgardas brokastis, īstu svētku galdu, kuras baudījām dārzā. Tādos brīžos visapkārt sāk lēkāt sapņi kā mazi sauleszaķīši – jā, šis ir tas, ko vēlos savā nākotnē. Savu māju ar dārzu, savu miera ostu! Vēl pāris nesteidzīgas stundas uz balkona, un tad jau jākāpj vilcienā, lai atgrieztos ierastajā ikdienas ritmā. Bet brīvdienu garša vēl ilgi paliks manā sirdī.

Dzīvē ir mirkļi, kas vienkārši jābauda, neko nedarot un nejautājot. Jāņem no tiem viss, ko tie dod. Un pēc tam jānodod tālāk šī pozitīvā enerģija. Pay it forward.

Life is the same wherever you go

Reizēm gadās nokļūt tur, kur nemaz neplāno. Bet, ja tas reiz noticis, tad plaši jāatver sava sirds un jāpaņem jauni iespaidi un sajūtas. Mani nekad nav vilinājušas siltās zemes, un par to arī pārliecinājos, nokļūstot uz nedēļu Sicīlijā – tas bija (kultūr)šoks manai ziemeļnieces dabai un acīm, kas pieradušas pie Vācijas kārtības! Lai arī tā pati Eiropa vien ir, tomēr dzīve rit pilnīgi citā ritmā – lēnāk, baudpilnāk.

Par spīti manam kultūršokam, bija lietas, kas sagādāja lielu prieku. Jaunatklāšana – kā bērnam brīnīties par skatiem, ko ieraugi pirmo reizi. Baudījums acīm - Vidusjūras piekraste, palmas, citronkoki, ieliņas un cilvēki kā no kinofilmas, un klintis, kuras, liekas, vari pat ar roku aizsniegt un noglāstīt. Uzvilkt sievišķīgu kleitu un doties iekarot Palermo ielas. Silts gaiss, negaidīti uznācis lietus, atsvaidzinošs, smaržojošs pēc vasaras. Lutināt vēderu ar nebaudītiem kulinārijas gardumiem un katru dienu noreibt no vīna. Jā, tieši šis ēšanas rituāls man pietrūkst Rietumeiropā – pusdienlaikam veltīt stundas, bez steigas izbaudīt garšas nianses un sarunas, nevis ātri notiesāt kādu sandviču un coffee to go.

Šī ceļojuma laikā man dzima jauns sapnis – tālākā vai tuvākā nākotnē iegādāties māju kādā Dienvideiropas piekrastē, kurp doties uz pāris mēnešiem gadā, lai baudītu nesteidzīgus rītus palmu ēnā un saulrietus jūras krastā. Lai atpūstos no ikdienas kņadas un vienkārši būtu ar sevi. Lai atgūtu ticību dzīvei, ja tā pazaudēta, un nodotos rakstīšanai.

Kādā vakarā, atgriežoties savā hoteļa istabiņā, lai baudītu vienatni, vēroju vakaru nolaižamies pār klintīm un negaisa mākoņos aiz loga, un sapratu, ka dzīve visur ir viena un tā pati. Neatkarīgi no tā, kurp aizceļojam, vienmēr ņemam līdzi savu bagāžu – savus ieradumus, sapņus un ilgas, savu dārgumu lādīti, kas pilna ar atmiņām un notvertiem mirkļiem. Dzīve turpinās neatkarīgi no tā, kurp dosies. Tu nevari no tās aizbēgt. Tu vari tai piešķirt citas krāsas, citu ritmu un garšu, bet ne aizbēgt.

follow your heart

Pasaules pilsone. Kā tauriņš, dzīvoju mirklim. Liekas, visa pasaule ir pie manām kājām, varu dzīvot un visur justies kā mājās. Jau ilgāku laiku dzīvoju tā, īsti nezinot, kur ir mana pasta adrese. Vienu vietu nomaina cita. Mirklīgas tikšanās, cilvēki, ar kuriem noteiktā dzīves brīdī esi uz viena viļņa, bet zini, ka jūsu ceļi agrāk vai vēlāk šķirsies, un neskumsti par to. Neskaitāmas reizes sakrāmēt un izkrāmēt koferi ar nepieciešamākajām lietām, jo daudz jau līdzi nepaņemsi. Un vai tas ir tik svarīgi – šīs lietas, šīs mantas, kurām reizēm pieķeramies vairāk kā cilvēkiem? Pats svarīgākais jau ir mūsos – mirkļi, atmiņas, sajūtas, iespaidi, kurus neviens mums nekad neatņems.  

Aizvien vairāk iepazīstot Rietumeiropas sabiedrību un dzīvi šeit, nokrīt visas rozā brilles. Īstenībā man ir liela vēlme aizceļot no Eiropas, no šīs kapitālisma sabiedrības, uz kādu gadu labi tālu. Lai iepazītu citu dzīvesveidu, dzīvotu saskaņā ar savām sajūtām, dabu un dzīves ritējumu, nevis noliktajiem termiņiem un pulksteņlaikiem.

Ja varētu tā, daļu savas dzīves pavadīt, ceļojot no vienas pasaules vietas uz citu, turp, kur acis rāda, strādāt gadījuma darbus, lai pietiktu iztikai, vienkārši DZĪVOT! Tas ļautu sajust īsto dzīvi ap sevi, krāt iespaidus, lai pēc tam RAKSTĪTU.

Es dzīvoju, nezinot, kurp mani aizvedīs rītdiena. Mirklim. The Whole World is My Native Land!

Saulriets

Kāds brīnišķīgs mirklis! Pie ezera, izklājuši segu uz zemes, noraugāmies rietošās saules staros. Harmonija un mīlestība runā mūsu vietā. Vai būsi man blakus arī tad, kad mani mati būs sirmi un āda sakrokojusi? Vai šādi sēdēsim uz kādas terases, kad abi būsim veci? Vai mūsu mīlestība nenovecos?
Tu man uzdāvini tik daudz skaistu mirkļu, ka pietiks visai dzīvei un vēl pāri paliks! Tu man dāvini tik daudz mīlestības - visu savu sirds siltumu un maigumu. Es nezinu, kā tev par to pateikties. Palikšu tev blakus uz visiem laikiem.
Un Dievs smaida debesīs.

Thank God I'm a Woman

Es esmu par vienlīdzību attiecībās. Par to, ka vīrietis var gatavot vakariņas un iet iepirkties, par to, ka sieviete var nest smago iepirkuma somu. Es nedusmojos, ja vīrietis man nedāvina ziedus, un man ir vienalga, vai viņš mani apber ar rotaslietām vai nē. Tomēr es ar patiku ļaujos tam priekam, ko sniedz būšana sievietei. Šī bagātā jūtu pasaule, neloģiski lēmumi, emociju pārpilnība! Nenoliedzu šo sievišķīgo daļu sevī, tieši pretēji – meklēju ceļu pie tās, kā to vairāk atklāt, attīstīt un izpaust.

Vai par sievišķīgu padara ārišķīgas lietas? Rotas un kleitas, augstpapēžu kurpes un krāsotas lūpas?

Manuprāt, sievišķība ir mūsu patiesā būtība, tas, kas paliek pāri, nojaucot visus ieaudzinātos priekšstatus un sabiedrības pieņēmumus par to, kā jāuzvedas un jāizskatās sievietei. Tīra enerģija. Spēcīga, visaptveroša, dedzinoša enerģija.

Manuprāt, lai kļūtu par īstu sievieti, nepieciešams:

Mīlēt sevi.

Pašpietiekamība. Iekšējā pārliecība. Nemeklēt atzinīgus vārdus un skatienus no vīriešiem, citām sievietēm.

Cieņa un rūpes par savu ķermeni.

Apzināties savu sievišķību, savu seksualitāti.

Dzīvot saskaņā ar sevi.

Vai utopisks apraksts, ko tik grūti īstenot mūsdienu pasaulē, kur galvenās rūpes ir naudas pelnīšana un izdzīvošana? Bet, ja mums visu mūžu jāpavada tādā „ādā”, kādā esam piedzimuši, vai nav labāk to visu padarīt patīkamāku? Iemīlēt sevi? Vēl vairāk – ļaut sev starot un iet cauri dzīvei paceltu galvu?

...Kaut kur dziļi zem sniega, zemē snauž vai lēnām mostas kāds asniņš, kāds krokusa vai tulpju sīpoliņš, bet mēs dzīvojam, un vēl neko par to nenojaušam. Un interesanti, ka vienmēr ir dobes, kas atkusušas saulītē pirmās un varbūt jau zied pilnā sparā, un ir arī tādas vietas, kas guļ ziemas miegā, nemaz nepamanot, ka pavasaris jau klāt.

Ar mūsu sievišķību un patieso būtību ir tieši tāpat. Mēs esam tik dažādas. Ir tādas, kas zied, ir, kas mostas, ir, kas vēl snauž zem dzīvas kupenas sloga.

Dažas no mums ļoti ilgi ir gulējušas dziļā miegā un nemaz nav apzinājušās savu patieso skaistumu, savu trauslumu, savu sievišķību un vienlaikus arī savu spēku.

Un tad nu gribas iesaukties - Hei! Pavasaris klāt! Laiks mosties! (Inese Prisjolkova)

Sievietei vajag blakus vīrieti. Vīrietim vajag sievieti. Lai abi viens otru papildinātu, viens no otra mācītos un bagātinātos. Lai ļautu runāt pirmatnējai enerģijai un instinktiem. Mūsu sievišķīgā būtība viskrāšņāk izpaužas blakus vīrietim. Maigums un jutekliskums ņem virsroku par sievietes visu varošo un cīnītājas dabu. Un vai nav tik skaisti būt sievietei, gulēt mīloša vīrieša apskāvienā un justies pasargātai no visas pasaules?

make lists!

“There’s a difference between deciding to achieve a goal and actually achieving it. Wouldn’t it be nice to achieve some goals instead of just setting them again and again? Paper goals are nice to look at, but wouldn’t you rather have the real thing? “ (Steve Pavlina)

Kā mani uzrunāja šie vārdi, un tā bija sen meklētā motivācija, lai sāktu ko darīt savu sapņu un vēlmju labā. Nu tā ir izvilkta no pagultes un manī dzimusi  apņemšanās ko reiz īstenot līdz galam. (Runa ir par skriešanu. Lai arī tas ir pie ienīstajiem sporta veidiem, cita veida, kā sevi uzturēt formā, šobrīd nav. Tādēļ sastādīta skriešanas programma un es dodos laukā!)

Bet šoreiz runa nav par sapņu īstenošanu. Arī man piemīt šī vājība, no kuras nespēju atturēties, jo tā ir tik salda kā šokolāde. Sarakstu sastādīšana. Paper goals. Sapņi uz papīra. Piepūtusi vaigus, es tos rakstu un rakstu no jauna. (Bet ziniet, tie īstenojas! Visuma veikals ņem pretī manu "iepirkuma" sarakstu, un viena vēlme pēc otras piepildās.)

Šie saraksti ir noderīgi mums pašiem. Tādēļ iesaku katram izveidot trīs sarakstus: pirmajā ierakstīt to, par ko varam būt pateicīgi. Veselība. Sava mājvieta. Mīloši vecāki. Paslavēt sevi. Un redzēsiet, cik īstenībā esam bagāti! Otrajā sarakstā - savas vēlmes, savus sapņus. Viegli īstenojamos un šķietami nesasniedzamos. Tā būsiet atklāti pret sevi, pret to, ko īsti vēlas jūsu sirds. Un trešajā sarakstā – savas kaislības. Dzīves mirkļus un baudas, kas liek saukt – dzīve ir tik skaista! Karsta duša. Lietus aiz loga. Drauga apskāviens. Ja īpaši vēlaties sevi palutināt, pierakstiet vismaz trīs lietas katru dienu, kas negaidīti iepriecinājušas. Kas nākušas, kā svētījošs lietus pēc svelmes.

Vai dzīve nav skaista?!