Tās nedēļas vai mēnešus, kad esmu Vācijā, apmetos kādā mājā Minsteres pilsētā, kas ir īpaša sava izskata un stāsta dēļ. Septiņdesmitajos gados, kad studentiem trūka dzīvojamās platības, viņi ieņēma šo māju un pārveidoja pēc savas hipijiskās gaumes. Joprojām šī noskaņa caurvij telpas un istabas – krāšņi zīmējumi un gleznojumi uz sienām, brīvdomības un iedvesmas smarža, un arī šodien šeit pārsvarā dzīvo tie, kuri sirdī jūtas mākslinieki. Šī māja ir kā spilgts traips Vācijas konservatīvajā sabiedrībā. Tādēļ iedzīvotājiem jācīnās par ēkas saglabāšanu, jo valdība tās vietā labprātāk redzētu autostāvvietu vai jaunu veikalu.
Manās acīs šai ēkai ir liela vērtība, jo tai ir stāsts, ko pastāstīt, tā ir kā atgādinājums tam, ka dzīve var būt arī citādāka – brīvāka, vieglāka, interesantāka.
Kāpēc viss, kas kļūst vecs, ir jāiznīcina? Tieši tas pats notiek ar veciem cilvēkiem. Tie tiek izstumti aizmirstībā, jo vairs nav produktīvi šajā kapitālisma sabiedrībā. Ir tikai dažas sabiedrības, kur tiek cienīti sirmgalvji tieši viņu pieredzes un dzīves gudrības dēļ. Bet vai senām ēkām arī nepiemīt zināma „dzīves gudrība”, ko nodot tālāk nākošajām paaudzēm?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru