Dilemma

Kā lai zina to, kad nevajag par visu varu lauzties aizvērtās durvīs, un tas, ko vēlamies, nav tas labākais priekš mums? Un kad tieši ar savu spītu un neatlaidību jāpierāda dzīvei, ka esi sava sapņa cienīgs?

Manā dzīvē jau divus gadus ir kāds jautājums, ko nevaru atrisināt. Un es tiešām nezinu, kā ir labāk – cīnīties par to, vai atteikties no tā. Katrā gadījumā dzīvei paveras cits ceļš pavisam citā nokrāsā. Vai tiešām vienīgā atbilde uz to, kā ir labāk, ir laiks? Tikai sirmā vecumā es spēšu pateikt, ko pieņemtais lēmums ir atnesis.
Varbūt vienīgā atbilde uz to, ko izvēlēties, ir - seko savai sirdij?

It takes courage to become happy

Sava dzīve ir jāņem pašam savās rokās. Tā jau tas ir - tas, ko vēlamies, nenokritīs no zila gaisa, bet būs mūsu pūļu rezultāts. Īstenībā, nav pat jādomā  par izdošanos vai neizdošanos, tikai jādodas pretim tam, kas kārots.

Reizēm varam padoties apstākļiem, reizēm varam cerēt uz brīnumu, bet ne ilgstoši.

Šādas domas manī raisās, domājot par savu pavisam tuvo nākotni. Tūlīt pabeigta maģistrantūra, vasaras sezonai darbs ir, bet rudenim – tikai kāds karsts sapnis. Un tā īstenošanai pietrūkst tik maz – drosme uzsākt šo ceļu pretim sapņotajam.

Īstenībā tik daudz kas ir atkarīgs no drosmes, nevis no veiksmes vai labvēlīgiem apstākļiem, bet tieši no drosmes! Jāspēj pateikt Jā paša laimei, atteikties no apstākļiem un cilvēkiem, kas traucē mūsu attīstībai. Drosme dzīvot tādu dzīvi, kādu vēlamies paši, nevis to iedomājas mūsu vecāki. Drosme justies labi tādam, kāds esi. Un, jā, drosme vajadzīga arī tam, lai pastāvētu pie savām vērtībām un neskrietu līdzi pūlim. Redz, cik daudz kas tomēr ir atkarīgs no drosmes!

Ceru, ka es saņemšu drosmi un rudenī īstenošu savu sapni!
        

             

Diena kā glezna

Reizēm vēlētos, kaut dzīvē varētu mainīt un piemeklēt apkārtni ap sevi kā desktopa attēlus datorā, tā pēc sajūtām. Šodien manai sievišķīgajai noskaņai piestāvētu kas parīzisks, piemēram, Sēnas krasts. Bet  tā vietā es dodos uz pavisam parastu ostmalu.

Sēžam ostmalā uz pamesta dīvāna. Es rakstu, viņš lasa grāmatu. Stiprāk par saules stariem silda mīlestība. Netālu no mums kāds pāris tver dienu čigāniskā brīvumā – viņš spēlē ģitāru, viņa, notupusies pie viņa ceļiem, improvizē un izvilina no savas balss brīnišķīgas skaņas. Diez kam viņa dzied – sev, viņam vai pasaulei? Nedaudz tālāk kāds mākslinieks – jauns puisis, kas uz ostmalu atminās ar riteni, līdzi paņēmis krēslu un skiču bloku, lai gleznotu dzīvi ap sevi.

Kur veries, visapkārt simtiem dzīvesstāstu, kurus varētu uzgleznot un uzrakstīt.

Saulriets. Dzīves pabērni iekūruši ugunskuru un sarīkojuši svētkus savai dvēselei. Ar bungu ritmiem izspēlē savās sāpes, izdzied savu aizvainojumu. Bet varbūt viņi ir daudz laimīgāki, nekā mums šķiet? Kā mani vilina šie mūzikas ritmi! Citā dzīvē un citā realitātē es pieietu pie šīs bara un mestos dejā.

 Laiks doties mājup.

Māja ar stāstu

Tās nedēļas vai mēnešus, kad esmu Vācijā, apmetos kādā mājā Minsteres pilsētā, kas ir īpaša sava izskata un stāsta dēļ. Septiņdesmitajos gados, kad studentiem trūka dzīvojamās platības, viņi ieņēma šo māju un pārveidoja pēc savas hipijiskās gaumes. Joprojām šī noskaņa caurvij telpas un istabas – krāšņi zīmējumi un gleznojumi uz sienām, brīvdomības un iedvesmas smarža, un arī šodien šeit pārsvarā dzīvo tie, kuri sirdī jūtas mākslinieki. Šī māja ir kā spilgts traips Vācijas konservatīvajā sabiedrībā. Tādēļ iedzīvotājiem jācīnās par ēkas saglabāšanu, jo valdība tās vietā labprātāk redzētu autostāvvietu vai jaunu veikalu.

Manās acīs šai ēkai ir liela vērtība, jo tai ir stāsts, ko pastāstīt, tā ir kā atgādinājums tam, ka dzīve var būt arī citādāka – brīvāka, vieglāka, interesantāka.

Kāpēc viss, kas kļūst vecs, ir jāiznīcina? Tieši tas pats notiek ar veciem cilvēkiem. Tie tiek izstumti aizmirstībā, jo vairs nav produktīvi šajā kapitālisma sabiedrībā. Ir tikai dažas sabiedrības, kur tiek cienīti sirmgalvji tieši viņu pieredzes un dzīves gudrības dēļ. Bet vai senām ēkām arī nepiemīt zināma „dzīves gudrība”, ko nodot tālāk nākošajām paaudzēm?