Pēdējā rudens lapa

Pēdējās rudens lapas vēl spītīgi turas kokos, taču aukstums jau liek meklēt skapī noliktos cimdus, šalles un cepures. Tas brīdis ir pienācis, kad uz vairākiem mēnešiem bez liekas vajadzības negribēsies iziet no mājas. Cik neiedomājami atšķirīgas var būt nedēļas nogales! Pagājušā sestdienā vēl vasaras kleitā un kurpītēs devos baudīt nakts dzīvi un pirmdien ar draudzeni sēdējām plānās jaciņās āra kafejnīcā, taču šajā sestdienā pat siltais mētelis neglābj no aukstuma. Latvijā jau pirmais sniegs, bet kad tas būs Vācijā? Varbūt nesagaidīt vispār, būs tikai pelēkums un aukstums visapkārt, bez mirdzošā baltuma.
Vai arī es, kā pēdējās rudens lapas, spītīgi turos pie saviem lēmumiem vai tomēr ļauju dzīves plūsmai sevi nest tālāk? Laikam ir pienācis brīdis, kad es alkstu PĀRMAIŅAS! Alkstu darbu, kur sevi realizēt, alkstu dzīvot pilsētā, kur dzīvība mutuļo visapkārt. Domāju, ka ir pienācis laiks atkal savicināt savus tauriņa spārnus un doties tālāk!

Kad dzīve liek apstāties

Neviens cilvēks nav neaizvietojams! Veselu gadu es skrēju un nespēju apstāties, nespēju nedarīt. Man likās, ka man vienmēr ir jābūt, jo esmu uzņēmusies šīs saistības. Vienā brīdī dzīve tam pielika lielu STOP. Sportā savainojumu muguru un tagad vismaz nedēļu saudzējamais režīms. Mājās, siltā istabā, varu izbaudīt rudens dienas ar siltu tējas krūzi rokās. Miers, harmonija. Tieši tas pēc kā klusībā pie sevis alku.

Sievietes

Šobrīd esmu iegrimusi kādā romānā (Marianne Fredriksson Hanna's daughters) par vienas dzimtas sievietēm trīs paaudzēs - vecmāmiņu, māti un meitu. Grāmata ir ne tikai par viņu dzīves līkločiem, bet autore netieši parāda to, kā līdz ar katru nākamo paaudzi ir mainījusies sievietes loma sabiedrībā, augusi sievietes neatkarība, emancipācija un notikusi seksuālā revolūcija.
Sievietes! Cik gan dažādas mēs esam! Bet visas veidotas no šīs vienas maiguma esences. Visās ir apslēpts kāds īpašs spēks, kas spēj iekustināt visstiprākos kalnus un sagraut visaugstākos mūrus.
Vai tu ikdienā ej ar augsti paceltu galvu un jūties kā sieviete vai ļauj savu būtību nomākt smagiem iepirkuma maisiem? Kad es uzsāku rakstīt savu blogu, mana sievišķība bija tikai nesen sākusi plaukt, taču tagad tā ir pilnībā nobriedusi, to vairs nevajag veidot, to var tikai bagātināt. Man tik ļoti patīk būt sievietei! Man tik ļoti patīk ļauties visām sievišķīgām vājībām, sev neko neaizliedzot. Man tik ļoti patīk būt sievietei šajā gadsimtā; dzīvot vienai, pilnībā izbaudīt savu neatkarību, atbildēt tikai un vienīgi par sevi! Būt sievietei - tas nav viegli, toties tas ir neiedomājami skaisti!

Mazo lietu rituāli

Aukstuma un ziemas tuvošanās man saistās ar maziem ikdienišķiem rituāliem. Ikvakara tējošana, sveču sadegšana, sevis palutināšana ar smaržīgu ķermeņa krēmu. Katram jāatrod savas īpašās  lietas, kas šajā laikā sasildīs. Mans pēdējā laika rituāls ir lasīt grāmatas autobusā. Man tiešām ir sakrājušās ļoti daudz labas grāmatas, kuras esmu apņēmusies izlasīt visa nākamā gada laikā, tādēļ nekas cits neatliek kā visur ņemt kādu grāmatu līdzi un lasīt.
Man ļoti patika kāda ideja, ko nesen izlasīju -  izveidot blogu, kurā katru dienu publicēt vienu bildi no savas dienas. Diez vai es publicēšu ko tādu blogā, bet šādas bildes vai noskaņu attēlus ielīmēt īpašā kalendārā visa gada garumā varētu gan! Tas noteikti būs mans jaunais rituāls nākošajam gadam. Jo katrs gads ir īpašs piedzīvojums!
Ir lietas, rituāli un apņemšanās, kuras negribu pārtraukt un turpināt ne tikai nākošajā gadā, bet vēl un vēl... Pirmkārt, sports. Bet man nekas cits neatliek, kā to darīt, jo abonements ir iegādāts un līgums ar sporta klubu noslēgts. Vēstuļu rakstīšana draudzenēm, kas izkaisītas nu jau pa visu plašo pasauli. Šī tradīcija mums ir iedibinājusies jau sen, reizēm tā noslāpst, reizēm atdzīvojas, bet zinu, ka vienmēr varu negaidīti saņemt kādu vēstuli savā pastkastītē. Dienasgrāmatas rakstīšana. Bet tāpat zinu, ka to nespētu nekad pārtraukt. Un gribu īpaši piestrādāt pie tā, lai neizšķiestu savu laiku, bet piepildītu to lietderīgi!
Vispār lēnām jāsāk veidot gada apskats un jāsaraksta jaunas apņemšanās jaunajam gadam. Kas neapšaubāmi pienāks. Neticu, ka mūs sagaida pasaules bojāeja. Jo mums katram ir savi personīgie un mazie pasaules gali ikdienas.

"Burn the candles, use the nice sheets, wear the fancy lingerie. Don't save it for a special occasion. Today is special." (Regina Brett)

Are you where you want to be?

Vietai, kur atrodamies un dzīvojam, ir daudz lielāka nozīme mūsu dzīvēs, nekā mums varētu šķist. Katrai vietai ir sava īpašā enerģija, kas var mūs iedvesmot un pacelt, vai tieši pretēji - nomākt un smacēt. Un nē, šoreiz nepiekritīšu tam, ka vispirms jāiemācās būt laimīgam tur, kur atrodies. Ja tu nesajūti attiecīgo vietu vai pilsētu kā savu, tad to neizmainīs nekas.
Pilsēta, kurā šobrīd dzīvoju, ir nedraudzīga. Tā ir augstprātīga, iesīkstējusi savos uzskatos. Šai pilsētai ir smaga un nomācoša aura. Šī pilsēta ir par mazu manām domām. Šī pilsēta ir pilna atmiņām. Bet esmu šeit iesprūdusi jau gadu un nezinu, kā tikt prom. Bet prom vēlos tikt vairāk par visu! No vienas puses, šeit ir mana drošība, šeit ir darbs un šeit ir draugi, bet no otras puses es šeit vienkārši nejūtos labi, šī nav un nekad nebūs mana pilsēta! To es zināju jau pirmajā mirklī, kad šeit ierados. Šī pilsētā atveda manā dzīvē īstos cilvēkus, bet tas arī viss.
Mana sirds pieder Berlīnei, Hamburgai, Vācijas ziemeļiem. Man vajag lielpilsētu un jūru! Tieši vakardien biju skaistā ekskursijā uz pilsētu, kas pārsteidza ar savu draudzību un atvērtību. Tajā ir tik daudz skaistu vietu, ko gribas atklāt. Tā ir pilsēta no kuras strāvo dzīvība, tieši tas, kas man ir vajadzīgs! Uzreiz sajutu, ka gribētu un varētu šeit dzīvot. Būtībā, esmu no sava sapņa rokas stiepiena attālumā, varētu kaut vai šodien pārvākties, taču ir tik ļoti, ļoti bail. Pamest visu zināmo un atkal sākt visu no jauna. Būt svešā vietā pilnīgi vienai un nevienu nepazīt! Un, ja nu es tur neatrodu darbu? Un, ja nu es ar nevienu neiedraudzējos?  Tas mani biedē visvairāk. Kā lai es zinu, ko man darīt? Kāpēc tas nevarētu būt tik vienkārši - sakrāmēt koferi un doties prom?

Life's short, enjoy your cup of coffee!

Pēdējās dienās daudz malkoju kafiju, tas ir tik neraksturīgi man, jo esmu izteikts tējas cilvēks. Pēdējā laikā negribas steigties. Vēlos mierīgā tempā doties savās dienas gaitās, ir vienalga par cilvēkiem, kas paskrien garām, manī ir miers.
Joprojām domāju par Parīzi, kā staigāju pa tās ielām un jutos pārpildīta ar laimi. Cik ļoti, ļoti man patika! Varbūt mani visvairāk uzrunāja tieši tā nesteidzība? Lēnām atmosties un lēnām nobaudīt ikrīta bageti un kruasānus, un pēc tam uz visu dienu pazust Parīzes ielās, sēdēt pie Eifeļa vai Montmartras kalniņā un rakstīt savu dienasgrāmatu. Ne reizi neuztraukties par to, cik rāda pulkstenis, jo nokavēt tāpat nav ko. Tieši šo sajūtu es gribu ieviest savā ikdienā. Mazo lietu rituālus. Bet galvenais, nesteidzību.
Atlika tikai uz nedēļu aizbraukt, kad atgriežoties pārsteidz košums visapkārt. Īsts rudens! Tāda krāsainība dabā. Un ik dienas lietus! Es varētu dzīvot tikai rudens dēļ vien!
 Ir tik labi aizbraukt, lai atgrieztos ar nebeidzamu iedvesmas sajūtu.

I left my heart in Paris

Parīzi nevar iepazīt pāris dienu laikā, varbūt pat ne mēneša laikā, bet notvert un sajust tās burvību gan! Parīze mani uzreiz apbūra ar savu skaistumu un turēja savā varā visa ceļojuma laikā.

Tas bija tik vienkārši - iesēsties vilcienā un pēc piecām stundām būt Parīzē. Pēc mierīgās Vācijas uzreiz tikt ierautai neapstādināmā ritmā, skaņu, krāsu un notikumu kokteilī. Kā nokļūt citā pasaulē. 

Es iepazinu Parīzi ar katru maņu, nesteidzīgi klīdu pa ieliņām un lieliem malkiem tvēru iespaidus. Parīze ir pilsēta, kas smaržo! Parīze tik ļoti atgādina Rīgu -  ne velti Rīgu dēvē par mazo Parīzi.

Parīze ir kontrastu pilsēta. Bagātība un nabadzība, lūdzēji un ņemēji, izsmalcinātība un pagrimums līdzās ik uz soļa. Ielūkojos tajā Parīzes dvēseles stūrī, kas lielākoties paliek apslēpts tūristiem - skaudrajā realitātē. Dzīve Parīzē nav tikai smalki boutique un romantiskas pastaigas gar Sēnu, tā ir arī cīņa par izdzīvošanu, un reizēm virsroku par saprātu ņem netīrākie instinkti. 

Parīzē īpaši spēcīgi uzjundī vēlme DZĪVOT, just dzīvi, mesties tajā iekšā nedomājot un atdoties tai pilnībā. Parīze vilina palikt, bet cena, kas par to jāmaksā, ir pārāk augsta.