It's almost perfect

Nepamanīju kurā brīdī tā pienāca, bet vasara ir klāt! Viss ir zaļāks par zaļu, karstāks par karstu un uz nelielu veldzējumu var cerēt tikai agrās rīta vai vēlās vakara stundās. Siltais laiks dara brīnumus ar cilvēkiem - tie kļūst laipnāki, smaidīgāki; atver savā mājā visus logus un ielaiž iekšā dzīvi.

Esmu mazliet vasaras grinčs, bet šīs vasaras iesākums šķiet diezgan daudzsološs - atbrīvojoties no visa liekā, baudu to ar hipijisku brīvību! Šī vasara sākusies ar daudziem prieka mirkļiem -  tērpjoties kleitās, pārtiekot tikai no salātiem, saldējuma un ūdens, sauļojoties, no rīta līdz vakaram dzīvojoties pa āru, ar draugiem pavadot skaistu dienu dārzā vai ar draudzenēm siltā naktī malkojot šampanieti uz balkona.
Šai vasarai noteikti jāturpinās ar dažādu vēlmju un apņemšanos piepildīšanu - turpināt atbrīvoties no liekā, tikai savā sabiedrībā doties lielākos un mazākos ceļojumos; sasmelties pilnām saujām prieku un skaistus brīžus!
Enjoy!

Izved savu dvēseli pastaigā

Man vienmēr paticis doties pastaigā, jo tās laikā tiek risinātas intensīvas sarunas ar sevi, no prāta izvēdinātas visas skumjas un raizes, un izdomātas domas zelta vērtībā. Īpašs bija laiks, kad dzīvoju pilsētā pie jūras - pastaigas gar jūras malu jebkurā gadalaikā un tik, cik kāro sirds! Taču šajā jaunajā pilsētā manī kaut kas ir iespītējies un es jau sen nedodos pastaigās. Viss mainījās svētdienā - lēmums doties uz pilsētu pēc saldējuma izvērtās trīs stundu garā gājienā ar jauniem atklājumiem visām maņām. Tas lika pamanīt tieši  to, kas tiek palaists garām ikdienas steigā - rotājumus uz ēkām, mazo ieliņu un parku burvību, atrast un izpētīt visapslēptākos pilsētas nostūrus.Un tā burvīgā noguruma sajūta, pārnākot mājās, kad spēj tikai iekrist gultā un pūtināt kājas! Pēc šīs pastaigas jutos kā no jauna iemīlējusies dzīvē. So take a walk, take a tour, life is here!

traveller inside me

Kur pazuda mans ceļotājas un atklājējas gars?
Ja kāda draudzene ilgi nebūtu čīkstējusi, ka brīvā dienā noteikti jāaizbrauc ekskursijā, tad es tādā nebūtu devusies. Taču kādreiz mani no tā nevarēja apstādināt! Katru reizi, nokļūstot kādā jaunā vietā, manas kājas nespēja nostāvēt mierā, un es vienmēr devos jaunos atklājumos un piedzīvojumos. Tā bija īpaša vasara, kad strādāju uz Ziemeļjūras salas - savā brīvdienā vienmēr ar pirmo prāmi rīta agrumos devos citu tuvāko salu vai sauszemes pilsētu apskatīt un piedzīvot ko jaunu. Tad, kad Erasmus apmaiņas braucienā mācījos Vācijas pilsētiņā pie pašas Dānijas robežas, ar draudzeni apskatījām ne tikai tuvākās Dānijas pierobežas pilsētiņas, bet arī bez īpaša mērķa un naktsmājām devāmies ar stopiem iekarot Kopenhāgenu. Toreiz tas viss sagādāja tik lielu prieku un sajūsmu. Toreiz bija vēlme redzēt un piedzīvot. Kur tas viss pazuda?
Tas ir mans mērķis, ko esmu uzstādījusi šai vasarai - atkal doties atklājumos. Vienai. Sasmērēt svietmaizes, apbruņoties ar fotoaparātu, piezīmju blociņu, atvērtu sirdi un atkal kāpt vilcienā, lai atklātu ko jaunu.

Cilvēks ir vientuļa sala

Vakardien mani tik ļoti aizrāva kāda grāmata, ka to izlasīju vienā elpas rāvienā. Francesc Miralles Samuel und die Liebe zu den kleinen Dingen. Stāsts par kādu vācu literatūras pasniedzēju Samuēlu no Barselonas, kurš ierāvies savā čaulā, pavada dienu pēc dienas skumjā vienatnē un beigās atklāj, ka ir vientuļākais cilvēks pasaulē. Viņa dzīve izmainās līdz ar nejauša kaķēna pieklīšanu.Vai arī mainās viņš pats, lēnām pamanot to brīnumaino un skaisto mazās, ikdienišķās lietās? Protams, grāmata beidzas ar to, ka viņš atrod draudzību un savu dzīves lielo mīlestību. Bet es teiktu, ka tās lielās pārmaiņas savā dzīvē ieviesa viņš pats, pametot savu čaulu un atveroties pasaulei un cilvēkiem.
"Katra cilvēka vientulība ir vienreizēja un vienreizīga, jo katrai no tām ir savi iemesli" (Francesc Miralles). Cik svarīga tad ir vienatne un vientulība? Reizēm tās var būt par daudz, bet reizēm gluži pretēji - par maz. Reizēm vientulība ir smacējoša, smeldzoša,  ieperinājusies katrā šūnā, izplatījusies pa visu ķermeni, ka no tās vairs nav iespējams atbrīvoties. Reizēm tā nāk kā svētība un ved pretim sevis atklāšanas priekam un jaunām atklāsmēm. Reizēm pēc tās deg sirds, un reizēm tā ir jāizlūdzās.
Es teiktu, ka nevajag baidīties no vienatnes, bet izmantot visu, ko tā sniedz - attīstīt pašpietiekamību, ienirt savas dvēseles apslēptajos dziļumos, jo vientulība ir ceļš, uz kura satikties ar sevi, atrast un radīt sevi.  Man gribētos arī teikt, ka vientulība, vienpatība ir luksuss, ko piedāvā Rietumu pasaule. Tik daudzās pasaules kultūrās un valstīs tas nav iedomājams! Cilvēks jau no mazotnes ir cieši saistīts ar apkārtējiem, bez stūrīša savai dvēselei. Bet te, īrē dzīvokli viens, pavadi tik daudz laika vienatnē, cik sirds kāro, pats pieņem lēmumus un nosaki savai dzīvei virzienu...

Kad dzīve man piespēlē šādus vienpatības brīžus, ņemu tos pretī ar pateicību, jo zinu, ka šis miera un klusuma laiks domāts tam, lai es ko apgūtu un iemācītos.
Bet prātā jāpatur tas, ka brīnumi notiek tieši tajā brīdī, kad izejam pasaulē ar atvērtu sirdi. Lai varbūt kā Samuēls satiktu sirdi sildošu draudzību vai savu dzīves lielo Mīlestību.

Par lietām un ne tikai

 Šajā nedēļas nogalē beidzot pieķēros skapja sakārtošanai un pašai bija jābrīnās, kā tik īsā laikā var uzkrāt tik daudz lietas! Es taču ierados ar vienu koferi, bet, ja tagad būtu jāpārvācas, tam vajadzētu vairākus koferus un kastes. Nu labi, dažas mantas mani jau te gaidīja, noglabātas pie draugiem, vairākas mantas saņēmu "mantojumā", kādam draugam pārceļoties uz citu valsti, bet tik un tā ir vairāk kā vajag!
To, ka lietas ir smaga nasta, sapratu jau sen. Laikā, kad mācījos Ventspilī, vienmēr no ciemošanās pie vecākiem, atgriezos ar piekrautu koferi, jo katra lietiņa, kas atstāta mājās, likās tik mīļa un vajadzīga. Protams, mācību gada beigās, izvācoties no kopmītnēm, tos mantu kalnus vajadzēja atgādāt atpakaļ uz Rīgu. Un katru gadu šis apburtais loks turpinājās no jauna. Pienāca brīdis, kad daudz ceļoju uz Vāciju. Lidmašīnas ierobežotie kilogrami jau bija pirmais solis uz to, lai izšķirtu, kas ir patiešām svarīgs un vajadzīgs. Bet tāpat pamanījos uzkrāt vairāk kā vajag.
Bet vai šāds pats haoss un pārbāztība, kas prasīties vien prasās pēc kārtīgas revīzijas, bieži vien nevalda mūsu domu un emociju pasaulē? Cilvēkiem piemīt tendence uzkrāt un apaugt ar emocijām, tāpat kā ar lietām.
Lai arī es joprojām nespēju beigt krāt lietas un emocijas, man patīk izmest visu lieko ārā bez žēlastības. Cenšos nepieķerties lietām, jo tās ir tikai lietas. Tāpat cenšos atbrīvot no sava prāta to, kam tur nav jābūt. Jo nav smagākas nastas, kā  visu mūžu nest līdzi aizvainojumu, dusmas vai rūgtumu.

Bob Marley Movie

Pagājušās nedēļas labākais notikums bija brīvdabas kino noskatīties filmu par Boba Mārlija dzīvi, pirms to vēl sāks rādīt pārējos Vācijas kinoteātros. Tas bija patīkams piedzīvojums - ārā, siltā maija vakarā, iepļāpājot un malkojot kokteili, ar nepacietību gaidīt, kad iestāsies tumsa, lai varētu sākt skatīties filmu. Filma bija tik aizraujoša, ka pat negaidīti uznākušais lietus nevienu neizbiedēja - mēs tikai paslēpāmies dziļāk zem lietussargiem un lietusmēteļiem un baudījām filmu tālāk.
Bobs Mārlijs. Viens no regeja mūzikas pamatlicējiem. Bezgala harizmātiska un spēcīga personība. Cilvēks, kurš izdzīvoja savu pārliecību. Cilvēks, kurš savu stāstu pārvērta dziesmās, uzrunāja un joprojām uzrunā miljoniem cilvēku visā pasaulē.
Jau sen mani saistīja šī reliģiskā kustība rastafari un likās tuva tā ideoloģija, kuru popularizēja arī Bobs Mārlijs, bet pēc filmas noskatīšanās gribas mesties tajā visā iekšā pilnībā!
Filmu ieteiktu noskatīties ne tikai tiem, kuriem ir svarīga vienlīdzība un līdztiesība, un kuri atbalsta humānisma idejas, bet arī tiem, kas redz pasauli tikai melnā vai baltā krāsā, lai saprastu, ka var būt arī citādāk!

"My richness is life" (Bob Marley)

Secret of life

Bezmiega naktīm piemīt sava burvība, tajās var apjaust visus dzīves noslēpumus. Vakarnakt mani pārņēma doma, ka cilvēka dzīvei var būt vairāki ceļi. Mainoties mūsu domām un mūsu uzskatiem, mainās mūsu liktenis. Varbūt kāds cilvēks aiziet no mūsu dzīves, jo domāji, ka tev derēs tāda dzīve, ko viņš piedāvā, bet ar laiku saproti, ka tomēr nē. Un tādēļ dzīve aizved šo cilvēku prom, lai tā vietā sūtītu tādu, kas piepilda jaunās ilgas. Kādreiz biju pārliecināta, ka kļūšu par karjeras sievieti, bet vienā brīdī sapratu, ka nav lielākas laimes par ģimeni, un domāju, ka kopš tā brīža manā dzīvē daudz kas ir mainījies un lēnām tieku vesta pretī savai jaunajai vēlmei.
Viss noslēpums ir tajā, ka mums jāzina, ko mēs vēlamies. Lai tas varētu piepildīties!

Don't throw away

Pagājušā pavasarī varēju vērot pārus gados. Šķiet, gadu gaitā to sejas vaibsti un gaita kļūst līdzīgas. Viņi visu dzīvi balstās un stutējas viens pie otra, bet neviens nenojauš to, kam šis pāris gājis cauri šo divdesmit, trīsdesmit vai piecdesmit laulību gadu garumā. Nodevība un atkaltikšanās prieks, strīdi un elpu aizraujoši mirkļi. Bet galvenais, viņi joprojām pēc visiem šiem gadiem ir viens otram blakus, turas kopā kā divas ābolu pusītes, dala visus priekus un bēdas.

Šopavasar vēroju vecus cilvēkus, kas zaudējuši visu mirdzumu acīs, jo ir atstāti kā tādas nevienam nevajadzības un nenoderīgas lietas. Tā nu viņi pavada neskaitāmas dienas, mēnešus, gadus veco ļaužu centrā, skumstot par to, ka nevar vakariņot ģimenes lokā, bet tā vietā jāceļas un jādodas gulēt pēc  noteikta dienas režīma. Lai arī vārdos neizteikts, bet sirdī ir liels rūgtums, kas piepilda visas telpas. Viņi ir zaudējuši visu dzīves sparu, pie viņiem apstājas laiks, jo viņi tikai velk vienu dienu pēc citas...

Man nav bail novecot. Tas pieder pie dzīves. Ziniet, kad paliksim veci, mūsu sejās būs rakstīts viss mūsu dzīves  stāsts! Tie, kuri būs vīlušies dzīvē, kā smagu nestu nesuši līdzi rūgtumu un aizvainojumu, to sejas būs skarbas, sačokurojušās un neglītas. Bet tie, kas gājuši cauri dzīvei ar mīlestību un labvēlību pret citiem, to sejas būs skaistas un gaišas.
Ticu, ka dzīvi var mīlēt un baudīt arī sirmā vecumā, līdz pēdējam elpas vilcienam...

Brīvdienas

Trīs brīvas dienas! Tas negadās bieži, tādēļ no sirds jāizbauda.Viena brīvdiena jau pagājusi, kad pastaigas laikā pamanīju, ka zaļajai krāsai ir simtiem nokrāsu un toņu un dienu noslēdzu ar ļoti radošu vakaru. Šodien baudu zemenes ar saldējumu, kas uzreiz uzbur vasaras sajūtu, un rītdien ieplānota neliela ekskursija uz tuvējo Holandes pilsētiņu.
Šādi atelpas brīži pašam ar sevi ir tik svarīgi! Vislabāk man patīk ierušināties ērtā dīvānā un nodoties lasīšanai, rakstīšanai un dzīves apcerēšanai. Liekas, mans radošums tādās reizēs ir neizsmeļams! Vienalga par citiem darāmajiem darbiem; nav nekā svarīgāka, kā sakārtot savas domas un dvēseli!

Good morning world!

Jau pusgadu manā dzīvē ienācis kas svarīgs un liekas, ka tas būs uz ilgu laiku. Tagad ikdienu vairs nepiepilda mācības, dažādi projekti vai nelielas piestrādāšanas, bet gan nopietns darbs. Atceros, cik ļoti iepriekš   baidījos no šī brīža, kad būs nopietni jāsāk strādāt. Man likās, ka pazaudēšu sevi ikdienā un dzīve būs beigusies. Bet nē, tas tomēr nav noticis! Dzīve joprojām šķiet tikpat krāsaina un piepildīta kā iepriekš, lai gan tagad pašam jāpieliek zināmas deva pūles, lai  noturētu šo lidojuma sajūtu ikdienā. Vienkārši ar laiku saproti, ka dzīve ir arī pienākumi, nevis izklaides vien! Turklāt līdz ar darbu esmu ieguvusi daudz jaunu pozitīvu lietu un iespaidu savā dzīvē. Brīvai dienai ir pavisam cita garša, ja iepriekš kas paveikts, nevis tad, kad visa dzīve ir vienas lielas brīvdienas. Man patīk mani darba kolēģi. Man patīk tas mazās ikdienišķās, bet siltās sarunas un vārdu apmaiņas pirms darba vai pārtraukuma laikā. Esmu sadraudzējusies ar rītiem. Ievērojusi to krāsas, smaržas, skaņas un dažādību. Esmu novērojusi kā tie mainās līdz ar gadalaikiem. Dažas reizes mēnesī uz darbu jādodas jau stipri pirms pulksten sešiem. Lai arī tagad vairs nevar atlikt modinātāju un iet uz nākamo lekciju, bet pat agrā celšanās var sniegt zināmu prieku. Piedzīvot pilsētu lēnām mostamies, berzējot samiegojušās acis un skaļi žāvājoties, nevis sastapt to jau skaisti saposošus un pazudušu ikdienas steigā.  Ziemā notvert uzsnigušā sniega burvību, kas būs zudusi tad, kad modīsies pārējā pasaule. Un ar nepacietību gaidu vasaru, kad modinās saules stari un ar baudu gribēsies mesties rīta veldzējumā.
Tajās reizēs, kad uz darbu jādodas pirms pusdienlaika, arī vairs negribas ilgi vāļāties pa gultu, bet notvert no rīta pēc iespējas vairāk priekš sevis!
Kas to būtu domājis, ka es, pārliecināta pūce, iemīlēšu agrus rītus un šo paradumu piekopšu arī savās brīvdienās!

Ļaujies pavasarim!

Šobrīd mani ļoti iedvesmo kāds blogs, kura autore ir īsta dzīves māksliniece. Tā ierakstus tveru kā aizraujošas grāmatas lappuses jau vairāku vakaru garumā.  Šī sieviete katru gadalaiku sagaida un pavada ar citām noskaņām, sajūtām un piepildījumiem. Jā, kāds tad  ir mans pavasaris?
Pavasaris nāk ar īpašu smaržu, ar ziedošiem kokiem un siltu lietu. Liekas, ka no pavasara smaržas pat domas sākušas smaržot un lietus noskalojis visas rūpes, ļaujot pamanīt to, ka pasaule ir pietiekami krāsaina.


Pavasaris nāk ar pārmaiņām. Palaist vaļā to, kas jāatlaiž. Kaut sen saproti, ka tas vairs nav tavs, bet tomēr spītīgi turies pie tā, jo vienkārši bail bez tā, šķiet, ka nevari bez tā. Bet izrādās, ka vari! Un kā vēl vari!
Pavasaris nāk ar vēlmi kļūt vēl sievišķīgākai, ļaut pilnībā izpausties sievietes būtībai sevī un tērpties tikai kleitās. Pavasarī mani var pamanīt  pēc koši sarkanā mētelīša un dzeltenā lietussarga.
Pavasaris atnes gaišus rītus un siltus vakarus, kad atkal gulēt pie atvērta loga un ļaut vējam glāstīt muguru.
Pavasaris nāk ar lēmumu kļūt par veģetārieti un pienācīgi rūpēties par savu ķermeni.
Šo pavasari  piepilda labas grāmatas un spēcīgas filmas, ko nobaudu  katru brīvdienu vakaru. Un daudz laika SEV. Atkalsastapšanās ar savu būtību, jo vairs nav neviena, kas novērš domas no tā.

Un kāds ir tavs pavasaris?