Mīlestība

Mīlestībai ir sava neglītā puse. Mīlestība ir ATKARĪBA. Tu atļauj sev darīt pāri, lai kā arī nesāpētu... jo taču mīli... Tu nedodies projām un neļauj otram aiziet, kaut sen viss ir beidzies... jo taču joprojām mīli...

Bet vai tā ir mīlestība? Īsta mīlestība nav egoistiska. īsta mīlestība nepavēl un nepieprasa. Īsta mīlestība ir BRĪVĪBA.

Who am I?

Nesteidzīgi malkoju savu rīta kafiju, jo šī diena pieder pilnībā man! Pa istabas logu iespīd rudens saule, un es vēl nezinu, ko atnesīs šodiena.

...Malkoju pārmaiņām neskaitāmas tējas un kafijas tases, un rakstu tā, kā to ilgi nebiju darījusi. Šī diena pieder tam, lai saprastu sevi un to, kur esmu nokļuvusi savā dzīvē. Vai joprojām esmu tauriņš, kas dzīvo vienai dienai un skaistiem mirkļiem, vai tomēr vēlos stabilitāti? Tomēr tauriņš manī ir nobriedis un pieaudzis; tas joprojām meklē skaisto un brīnumaino ikdienā, tomēr nedzīvo vairs mirklim vien, bet vēlas savu mirkli pārvēst paliekošās vērtībās.

Dzīvē pienāk brīži, kad no jauna jāvelta laiks tam, lai saprastu kas esi. Mēs tikai skrienam līdzi notikumiem, zaudējam lielu daļu sevis attiecībās, tādēļ pienāk brīdis, kad no jauna jānoskaidro par kādu cilvēku esi kļuvis, kas tev tagad patīk, ko vēlētos darīt vai ko  izmēģināt jaunu. 

Today is a new day!

Neviens nemīl lietu šodien tā kā es! Tas bija redzams garāmgājēju acīs, kas sarāvušies slēpās zem lieliem lietussargiem un ātriem soļiem devās uz priekšu. Toties es pilniem malkiem baudīju savu pastaigu zem dzeltena lietussarga. Zem kājām sakritušas lapas, mazliet dzestrs gaiss, lietus - lūk, to es saucu par īsto rudens noskaņu!

Tajā brīdī, kas pieņēmu esošos apstākļus par svētību, manī uzreiz atgriezās dzīvesprieks un cīņasspars. Neviens nesolīja, ka uzsākt patstāvīgu dzīvi citā valstī būs viegli, un tādām pasakām es arī neticu. Taču ticu tam, ja apņēmīgi dodamies uz priekšu pretim saviem mērķiem un sapņiem, tad visam ir arī jāizdodas! 

I live for Autumn

Liekas, ka šogad ar mani notiek kaut kas nepareizs, jo nespēju iedraudzēties ne ar vienu gadalaiku. Vēl jo vairāk, rudens, kas vienmēr bijis mans dvēseles gadalaiks, nu atsāj mani pilnīgi vienaldzīgu. Varbūt esmu pārāk iegrimusi sevī un savos neatbildētajos jautājumos?

Toties šovakar mani negaidīti pārņēmis radošs noskaņojums un man jau liekas, ka tas tik ļoti piestāv rudenim! Kūpoša tējas tase, iedegtas sveces, ar krāsainiem papīriem un zīmuļiem nokrauts rakstāmgalds... Rudens ir laiks, kad tipināt sievišķīgos puszābaciņos un uzvilkt īpašo rudens mēteli.  Rudens ir laiks, kad aicināt draugus uz tējas tasi un runāt par dzīvi, kad mazliet skumt un mazliet ilgoties; kad lasīt grāmatas un rakstīt vēstules. Bet pats svarīgākais ir notvert un ienest rudens krāsainību savā telpā, savā sirdī un savās attiecībās ar līdzcilvēkiem!

Mīļais rudeni, vai tiešām tu šogad paiesi garām manai 
dzīvei nepamanīts un mēs tiksimies tikai nākošgad?