Sirds slimība

Tā atnāk pavisam negaidot, bet, kad tā ir klāt, tā pārņem tevi visu. Tas sākas pavisam viegli, pavisam nemanāmi. Kā iesnas kņudina degunu, tā viņa sāk viegli kņudināt tavu sirdi. Sākumā tam nepievērs uzmanību, liekas, tas nav nekas īpašs. Taču šī kņudināšana nepāriet, kļūst tikai spēcīgāka un spēcīgāka, līdz tā vienkārši ir un tur neko vairs nevar mainīt. Tā ir pilnībā pārņēmusi tevi savā varā. Slimība, no kuras vairs nevar izārstēties. Tava sirds ir piepildījusies ar mīlestību. Visaptverošu, nebeidzamu mīlestību. Raugoties viņa acīs, tu redzi tikai mīlestību. Pilnību. Mīli viņu visu.

Dod sev iespēju

Brīvā dienā stundu ir vienkārši par maz! Es šo dienu noteikti neizmantoju tam, lai piekārtotu istabu, dotos uz pilsētu vai padarītu citus sakrājušos darbus. Es šo laiku pilnībā veltu SEV! Varbūt ielieku drēbes veļas mašīnā, bet tas arī viss. Šī diena pilnībā pieder man! Domu sakārtošanai, spēku atgūšanai, jaunu lēmumu pieņemšanai un rakstīšanai. Varbūt pat kā nelielai grēksūdzei priekš sevis.

Es neesmu rakstījusi blogu divus mēnešus! Neliels attaisnojums man ir - kādu brīdi dators bija nodots remontā, tādēļ es neko nevarēju iesākt. Bet ja godīgi, tad tomēr lielākoties man nebija iedvesmas. Es ļāvu dienai paiet pēc dienas. Vienam gadalaikam nomainīt citu, to pat īsti nepamanot. Kas ir tas, kas tik ļoti ievelk ikdienā? Pārāk biju koncentrējusies uz darbu, uz attiecībām, bet par sevi pilnībā aizmirsusi! Steiga dara savu. Ikdienu aizvien vairāk pārņēmuši kaitīgie ieradumi. Es vairs neatceros, kad es pēdējo reizi gatavoju, kaut iepriekš tas bija mans lielākais prieks ik dienas uzburt kādu jaunu recepti. Pārāk daudz fastfood, sporta abonements nedaudz apputējis. Tādēļ šis mēnesis ir tieši īstais laiks, lai ieviestu pārmaiņas, īpaši tādēļ, ka mīļotais ir devies ceļojumā, un nav vairs nekas, kas varētu novērst manas domas. Ja pareizi atceros, tad jauniem ieradumiem vajadzīgas 20 dienas, lai tie nostabilizētos. Tad nu lietas, kas man jāmaina:

- sakārtot savu organismu, savus ēšanas paradumus;

- koncentrēties uz to, kas ir, nevis uz to, kas nav. Es pārāk daudz domāju un gaužos par to, kā nav, nepievēršot uzmanību tam brīnišķīgajam, ko dzīve man devusi;

- no jauna censties sevi nepazaudēt ikdienā; jāiemācās priecāties, baudīt, novērtēt;

- izdomāt tālāko plānu dzīvei, jo es pati apzinos, ka ilgtermiņā tāda dzīve kā šobrīd nav iespējama.

Varbūt šis tomēr būs mans Pārmaiņu gads, kā es to sev pasludināju gada sākumā. Gads iesākās cerīgi, taču daži mēneši pa vidu novērsa manas domas. Bet tagad, kad palikuši atlikušie gada seši mēneši, ir iespējams visu vērsts par labu un mainīt, lai beigās varētu teikt - šis bija lielisks gads! Gaisā virmo pārmaiņas. Ja viss izdosies, pāris lietas mainīsies līdz ar rudeni. Pagaidām - pacietību!

Iedraudzēties ar vasaru

Ko es darītu tad, ja  man piederētu visa vasara? Ja es varētu bez steigas izbaudīt šos trīs karstos mēnešus? Vakardien bija pirmā diena šajā gadā, kad es ieraudzīju vasaru. Ar draugu paņēmām lielu segu, sapirkām augļus, bageti un vieglus salātus, un devāmies uz skaistu parku. Visu dienu nedarījām neko, tikai gulšņājām, vai ik pa brīdim palasījām grāmatu. Viena skaista vasaras diena, tikai atpūta, kas man beidzot ļāva ieraudzīt vasaras skaistumu, lai arī tikai uz mirkli.
Man nepatīk vasara. Tas vienkārši nav mans gadalaiks. Tā nekad nespēj piepildīt to, pēc kā es ilgojos. Bet varbūt vaina ir atrašanās vietā? Vācijas vasara ir bez gaisa, starp betona ēkām, ar sauļošanos pilsētas parkā un cilvēkiem, kuri pat trīsdesmit grādos staigā džinsos un kedās. Vasara tieši ir laiks, kad man pietrūkst Latvijas svaiguma un zaļuma. Ar kādu grāmatu rokās apsēsties savā dārzā, skraidīt apkārt basām kājām un plūkt zemenes no dobes. Ar riteņiem aizbraukt atveldzēties uz jūrmalu un vakarā skandināt papēžus pa Rīgas bruģi... Ko es darītu tad, ja man piederētu viena skaista vasara Latvijā?