Iedraudzēties ar vasaru

Ko es darītu tad, ja  man piederētu visa vasara? Ja es varētu bez steigas izbaudīt šos trīs karstos mēnešus? Vakardien bija pirmā diena šajā gadā, kad es ieraudzīju vasaru. Ar draugu paņēmām lielu segu, sapirkām augļus, bageti un vieglus salātus, un devāmies uz skaistu parku. Visu dienu nedarījām neko, tikai gulšņājām, vai ik pa brīdim palasījām grāmatu. Viena skaista vasaras diena, tikai atpūta, kas man beidzot ļāva ieraudzīt vasaras skaistumu, lai arī tikai uz mirkli.
Man nepatīk vasara. Tas vienkārši nav mans gadalaiks. Tā nekad nespēj piepildīt to, pēc kā es ilgojos. Bet varbūt vaina ir atrašanās vietā? Vācijas vasara ir bez gaisa, starp betona ēkām, ar sauļošanos pilsētas parkā un cilvēkiem, kuri pat trīsdesmit grādos staigā džinsos un kedās. Vasara tieši ir laiks, kad man pietrūkst Latvijas svaiguma un zaļuma. Ar kādu grāmatu rokās apsēsties savā dārzā, skraidīt apkārt basām kājām un plūkt zemenes no dobes. Ar riteņiem aizbraukt atveldzēties uz jūrmalu un vakarā skandināt papēžus pa Rīgas bruģi... Ko es darītu tad, ja man piederētu viena skaista vasara Latvijā?