Color doesn't matter

Reizēm izlasītā grāmata vai redzētā filma vēl ilgi tur savā varā. Filma, ko noskatījos vakardien - American History X - joprojām liek par sevi domāt. Filma par pavisam nopietnu un aktuālu tēmu - rasismu. Stāsts par diviem brāļiem, kuri pievienojušies neonācistu grupējumam. Viens brālis par pastrādātu noziegumu nokļūst cietumā, kur saprot, ka naids ir akls un nu vēlas atturēt savu jaunāko brāli no šī ceļa iešanas. Lai arī filmas noskaņa ir skumja un nežēlīga, tā atspoguļo reālo dzīvi ap mums - naidu pret atšķirīgajiem, pret tiem, ko mēs nesaprotam. Filmas galvenā atziņa pauž to, ka dzīve ir pārāk īsa, lai to pavadītu kādu ienīstot. Vēl filma liek aizdomāties par to, cik viegli ir cilvēkus iespaidot un ar viņiem manipulēt. Īpaši bērnus! Tādēļ vecāki ir atbildīgi par to, ko stāsta un māca saviem bērniem. Un reizēm ir vieglāk sekot idejām, kuru nozīmi mēs pat īsti nesaprotam, sekot pūlim, nekā būt individualitātei, jo tas prasa drosmi un piepūli.
Arī es neesmu pilnīgi brīva no stereotipiem un aizspriedumiem, taču man ir ļoti grūti saprast šādu naidu pret citādo! Jau sen sev uzstādīju principu, kuram cenšos sekot - vispirms redzēt cilvēku, nevis viņa kultūru vai ādas krāsu. Un tieši šis multikulturālisms sabiedrībā man patīk vairāk par visu, mīlu šo dažādību!

"Hate is baggage. Life's too short to be pissed off all the time. It's just not worth it."

Svētdiena

Šis rīts sākās trijos pēcpusdienā ar mīļotā buču, lielu kafijas krūzi un pusdienu cienīgu porciju vēlajās brokastīs. Lēnām atmostos. Kā es mīlu šādas svētdienas! Jo tas nozīmē, ka visu nakti ir dejots - vakardien devos uz savu mīļo regeja klubu, kur beidzot savu uznācienu sagaidīja mana garā vasaras kleitas košos āfrikāniskos rakstos un pat izpelnījas komplimentus par savu skaistumu no svešas meitenes. Kā es mīlu šos mūzikas ritmus, šo atmosfēru un vērot šos cilvēkus, no kuriem tomēr tik ļoti atšķiros, jo man nav ne dredi, ne izskūta viena matu puse, kas tagad acīmredzami ir modē. Vēroju sievietes ar gariem bieziem drediem un īsiem matu griezumiem, un ziniet, no viņām staro liela sievišķība, lai kā tas sākotnēji nevarētu likties. Varbūt tas nozīmē to, ka sievišķība ir tā iekšējā sajūta, kas izstaro no mums neatkarīgi no tā, ko esam uzvilkušas vai izdarījušas ar saviem matiem, galvenais, lai sirdī ir tā pārliecība par savu skaistumu un vienreizību?

Šodien pavisam rudenīgs laiks, aiz loga raud debesis un dauzās vējš. Ak, ja vien vējam varētu atdot visas savas domas, lai tās izpurina un aiznes pavisam tālu! Lai cik dīvaini tas neliktos, bet tieši šāds laiks man dod enerģiju un atgriež radošumu, šī ir ideāla diena tam, lai neizkāptu no gultas, malkotu vienu tējas tasi pēc otras, rakstītu, lasītu vai domātu.
Es joprojām esmu naiva un ticu pasakām, kaut sen bija laiks pārstāt! Kad sāk krist rozā brilles, tas ir pavisam sāpīgi, jo saproti, ka pasakām nav nekāda saistība ar reālo dzīvi. I have this great imaginary world, but sometimes I just want things to happen for real! Tik ļoti, ļoti vēlos...

Lidojums

Tā kā manā pasē rakstīts pasaules pilsone, tad laiks atkal doties ceļā, un tas ir pavisam drīz – šo ceturtdien! Man ļoti patīk lidot, bet vairāk par lidošanu man patīk lidostas. Sajūtas kā citā pasaulē vai vismaz pārejā uz citu pasauli. Tu aizmirsti savu vakardienu, ir tikai šodiena un rītdiena. Cilvēki tik laipni un smaidīgi. Lidojuma dienas vienmēr ir priekpilnas par spīti nogurumam; no rīta gribas ar lielu entuziasmu izlēkt no gultas, ātri iekost brokastis, pārskatīt, vai kas nav aizmirsts, paķert koferi un doties uz 22.autobusu. Vēl pēdējās satraukuma pilnās stundas un esmu citā pasaulē, atkalsatikšanās prieks! 

Atceros savu pirmo lidojumu, kas laikam bija pirms pieciem gadiem. Gaidot savu reisu, vēroju pretī sēdošo sievieti, tērpušos baltā mētelī un ar skatienu, kas pauda pārliecību par sevi un apmierinātību ar savu dzīvi. Pie sevis domāju, es arī gribu tā, pēc pāris gadiem sēdēt lidostā, būt pieaugusi un pašpārliecināta, un zināt, kurp es dodos. Nu tā meitene, kas toreiz sēdēja lidostā un sapņoja lielus sapņus, ir izaugusi, pārvērš savus sapņus par mērķiem, un tos piepilda vienu pēc otra.

Vasaras mirkļi

Pēc vairāku mēnešu blandīšanās pa pasauli uz kādu brīdi esmu mājās, savā bērnības pilsētā Rīgā. Pilsēta liekas tik svešāda, bet arī mani tā vairs nepazīst, abas esam mainījušās.

Esmu secinājusi, ka vasara nav mans gadalaiks. Dienas šķiet vienādas, dabā nenotiek būtiskas pārmaiņas, nav tā prieka par pirmajiem saules stariem kā pavasarī, tie nu tagad ir visur un reizēm pat par daudz; nav tās radošuma sajūtas kā rudenī, manā dvēseles gadalaikā. Bet varbūt es vienkārši nemāku saskatīt vasaras skaistumu? Tomēr šajās nedēļās man ir bijuši daudzi prieka mirkļi:

Latvijas ēdiens. Rupjmaize, aukstā zupa, zemenes ar saldējumu... Tādas garšu nianses un garšas dabiskums nav baudāms nekur, un domāju, ka nekas to nekad nepārspēs!

Jūra. Padsmit kilometri ar riteni un jau esi jūrmalā, mans iecienītākais maršruts bērnībā, kas tika nobraukts kopā ar tēti. Vai diena, kas pavadīta pie ezera, baudot saules starus un peldoties. Un dienas beigās tiec atalgots ar lielu prieku par pieveiktajiem kilometriem un skaistu iedegumu.

Kleitas. Vasara ir īstākais laiks, kad ļaut izpausties savai sievišķībai, tērpties tikai kleitās un doties iekarot skatienus! Es ļoti priecājos par savām abām vasaras kleitām - vienu maigos pasteļtoņos, kas domāta pastaigām pa pilsētu, un otru - košos āfrikāniskos rakstos, kas vēl gaida savu uznācienu karstajās vasaras naktīs.

Latviešu žurnāli, piemēram, Santa, kas pārsteidz ar savu saturīgumu un daudzām rindkopām, kas rosina uz tālākām un dziļākām pārdomām. Tie vēl spējuši saglabāt cilvēcību, ne tikai atražot jaunumus no modes pasaules un citus standartpadomus.

Draudzība. Šis bija īstākais laiks, kad satikt ilgi neredzētus draugus, atjaunot mazliet novārtā atstātās draudzības saites un saprast, kuri cilvēki nevēlas turpināt iesākto draudzību. Jā,arī tā notiek. Diemžēl, ne visi cilvēki var palikt mūsu dzīvē uz visu mūžu, un varbūt to arī nemaz nevajag.

Dārza burvība. Tieši šo burvību baudīju savu vecāku mājā. Ērti iekārtoties dārza nojumītē un lasīt grāmatu. No dobes noplūkt zemenes vai salasīt piparmētru lapiņas tējai. Dārzs ir kā miera osta, kur patverties no pasaules un atgūt spēkus. Zelta vērtībā bija manas stundas, ko pavadīju dārzā, baudot sauli, svaigo gaisu un neko nedarīšanu!

Un tie daudzie mirkļi, kas vēl priekšā – nakšņot ar mīļoto zem zvaigžņotām debesīm, lietus smarža, kas ieplūdīs pa atvērtu logu, pēcpusdienas ar grāmatu, izbraucieni ar riteni... Varbūt tomēr vaina nav gadalaikam, bet viss ir atkarīgs no tā, kādas krāsas tam  piešķirsim paši? Līdz šim vasaru izdevies iekrāsot pavisam koši!

Taču pats lielākais prieks ir par to, ka tas, kas vēl pirms pāris nedēļām bija mans sapnis, tagad ir kļuvis par LĒMUMU. Mana jaunā dzīves nodaļa sāksies rudenī!