Pēc vairāku mēnešu blandīšanās pa pasauli uz kādu brīdi esmu mājās, savā bērnības pilsētā Rīgā. Pilsēta liekas tik svešāda, bet arī mani tā vairs nepazīst, abas esam mainījušās.
Esmu secinājusi, ka vasara nav mans gadalaiks. Dienas šķiet vienādas, dabā nenotiek būtiskas pārmaiņas, nav tā prieka par pirmajiem saules stariem kā pavasarī, tie nu tagad ir visur un reizēm pat par daudz; nav tās radošuma sajūtas kā rudenī, manā dvēseles gadalaikā. Bet varbūt es vienkārši nemāku saskatīt vasaras skaistumu? Tomēr šajās nedēļās man ir bijuši daudzi prieka mirkļi:
Latvijas ēdiens. Rupjmaize, aukstā zupa, zemenes ar saldējumu... Tādas garšu nianses un garšas dabiskums nav baudāms nekur, un domāju, ka nekas to nekad nepārspēs!
Kleitas. Vasara ir īstākais laiks, kad ļaut izpausties savai sievišķībai, tērpties tikai kleitās un doties iekarot skatienus! Es ļoti priecājos par savām abām vasaras kleitām - vienu maigos pasteļtoņos, kas domāta pastaigām pa pilsētu, un otru - košos āfrikāniskos rakstos, kas vēl gaida savu uznācienu karstajās vasaras naktīs.
Latviešu žurnāli, piemēram, Santa, kas pārsteidz ar savu saturīgumu un daudzām rindkopām, kas rosina uz tālākām un dziļākām pārdomām. Tie vēl spējuši saglabāt cilvēcību, ne tikai atražot jaunumus no modes pasaules un citus standartpadomus.
Draudzība. Šis bija īstākais laiks, kad satikt ilgi neredzētus draugus, atjaunot mazliet novārtā atstātās draudzības saites un saprast, kuri cilvēki nevēlas turpināt iesākto draudzību. Jā,arī tā notiek. Diemžēl, ne visi cilvēki var palikt mūsu dzīvē uz visu mūžu, un varbūt to arī nemaz nevajag.
Dārza burvība. Tieši šo burvību baudīju savu vecāku mājā. Ērti iekārtoties dārza nojumītē un lasīt grāmatu. No dobes noplūkt zemenes vai salasīt piparmētru lapiņas tējai. Dārzs ir kā miera osta, kur patverties no pasaules un atgūt spēkus. Zelta vērtībā bija manas stundas, ko pavadīju dārzā, baudot sauli, svaigo gaisu un neko nedarīšanu!
Un tie daudzie mirkļi, kas vēl priekšā – nakšņot ar mīļoto zem zvaigžņotām debesīm, lietus smarža, kas ieplūdīs pa atvērtu logu, pēcpusdienas ar grāmatu, izbraucieni ar riteni... Varbūt tomēr vaina nav gadalaikam, bet viss ir atkarīgs no tā, kādas krāsas tam piešķirsim paši? Līdz šim vasaru izdevies iekrāsot pavisam koši!
Taču pats lielākais prieks ir par to, ka tas, kas vēl pirms pāris nedēļām bija mans sapnis, tagad ir kļuvis par LĒMUMU. Mana jaunā dzīves nodaļa sāksies rudenī!
