Šis rīts sākās trijos pēcpusdienā ar mīļotā buču, lielu kafijas krūzi un pusdienu cienīgu porciju vēlajās brokastīs. Lēnām atmostos. Kā es mīlu šādas svētdienas! Jo tas nozīmē, ka visu nakti ir dejots - vakardien devos uz savu mīļo regeja klubu, kur beidzot savu uznācienu sagaidīja mana garā vasaras kleitas košos āfrikāniskos rakstos un pat izpelnījas komplimentus par savu skaistumu no svešas meitenes. Kā es mīlu šos mūzikas ritmus, šo atmosfēru un vērot šos cilvēkus, no kuriem tomēr tik ļoti atšķiros, jo man nav ne dredi, ne izskūta viena matu puse, kas tagad acīmredzami ir modē. Vēroju sievietes ar gariem bieziem drediem un īsiem matu griezumiem, un ziniet, no viņām staro liela sievišķība, lai kā tas sākotnēji nevarētu likties. Varbūt tas nozīmē to, ka sievišķība ir tā iekšējā sajūta, kas izstaro no mums neatkarīgi no tā, ko esam uzvilkušas vai izdarījušas ar saviem matiem, galvenais, lai sirdī ir tā pārliecība par savu skaistumu un vienreizību?
![]()
Šodien pavisam rudenīgs laiks, aiz loga raud debesis un dauzās vējš. Ak, ja vien vējam varētu atdot visas savas domas, lai tās izpurina un aiznes pavisam tālu! Lai cik dīvaini tas neliktos, bet tieši šāds laiks man dod enerģiju un atgriež radošumu, šī ir ideāla diena tam, lai neizkāptu no gultas, malkotu vienu tējas tasi pēc otras, rakstītu, lasītu vai domātu.
Es joprojām esmu naiva un ticu pasakām, kaut sen bija laiks pārstāt! Kad sāk krist rozā brilles, tas ir pavisam sāpīgi, jo saproti, ka pasakām nav nekāda saistība ar reālo dzīvi. I have this great imaginary world, but sometimes I just want things to happen for real! Tik ļoti, ļoti vēlos...
