Atzīšanās

Ko darīt tad, ja negaidīti saņemta atzīšanās jūtas no cilvēka, ar kuru tev nekad nebūs pa ceļam? Bet tas, no kura visvairāk gaidi ziņu, klusē. Un vēl visam pa vidu jaucas vecais Viņš, kuram jau sen bija jāpieder pagātnei.
Laikam šādos brīžos ir vislabāk nedarīt neko, bet palikt uzticīgai sev. Mazliet uzspodrināt savu ego, pateikt paldies, atkorķēt vīna pudeli un nosvinēt savu Sievišķību!

Domas ar kanēli

Vai decembrī var atnākt pavasaris?! Sniega burvība ilga vien pāris dienas, tagad ārā līst, ir silts un istabā uzplaukst hiacintes. Svētki pārdzīvoti. Nebija ne mazākas svētku noskaņas, jo vairāk domāju par to, kā nav, nevis par to, kas ir. Ziemassvētku sajūtas meklējumi jāatliek uz nākamo gadu.
Vakardien uz brīdi atgriezos pagātnē, pasaulē, kas vēl šī gada sākumā bija tik tuva un pazīstama. Kā man tās mazliet pietrūkst! "In this bright future you can't forget your past." (Bob Marley)

Bet viss, ko es patiesībā vēlos, ir sapakot mugursomu un doties prom, doties pasaulē, doties apceļot katru kontinentu!

Today is December

"I am a lover without a lover. I am lovely and lonely and i belong deeply to myself." (Warsan Shire)

Šorīt atmodos un ieraudzīju, ka mani jumta logi aizsniguši! Beidzot pasaule pārvērtusies baltā pasakā! Tik ilgi gaidīju šo mirkli, ka šķita, tas nepienāks nekad - baltas sniega pārslas aiz loga, un to visu vērot ar lielu tējas krūzi siltā istabā. Today is December!

Enģeļu diena

Pagājušā nedēļa iesākas tik sirsnīgi un silti – ar manu vārda dienu. Vārda dienas man vienmēr ir īpašas dienas, jo tās izdodas negaidīti skaistas un prieka pilnas.Varbūt tādēļ, ka uz šo dienu netiek liktas tik lielas cerības kā uz dzimšanas dienu? Savā vārda dienā devos uz mazu Nīderlandes pilsētiņu, kur pārsteidza pirmās lielās sniega pārslas. Vakars turpinājās kopā ar draugiem, baudot sušī, plūmju vīnu un pašgatavotu siera kūku, kas man tiešām izdevās lieliska. Tikpat burvīga bija arī nedēļas izskaņa - atkal ar sušī,  nelielām svinībām un dejām līdz rītam. Nedēļas trakajā skrējienā paspēts tik daudz, pat vēl vairāk – būt dienas laikā divos darbos un pašā vakarā vēl doties uz darba Ziemassvētku pasākumu. Lielākais prieks par to, ka Vācijā arī beidzot snieg! Bet man sirdī lēnām, lēnām iezogas jau pavasara sajūta.

Līdz ar jaunā gada tuvošanos – domu un mājas tīrīšana. Tas man vienmēr ir a must-do. Domas daudz maz sakārtotas, lielos vilcienos saprasts kas pazaudēts un kas iegūts, vēl tikai atliek uzrakstīt vēlmju sarakstu nākamajam  gadam, bet ar to mājas tīrīšanu iet grūtāk – apaugts ar tik daudz nevajadzīgām mantām! Bez žēlastības šķiroju drēbes, grāmatas, savus papīrus un krāmus, un joprojām neredzu tam visam galu. Klusi sirdī sapņoju, ka varētu sapakot pašu nepieciešamāko vienā mugursomā un doties apceļot pasauli, bet... pagaidām tikai sapņoju par to. 

Nav laika...

Gada pēdējo mēnesi biju domājusi pavadīt pārdomās, dzerot savu īpašo Adventes tēju, bet man katastrofāli trūkst laika! Nesarakstītas Ziemassvētku kartiņas sakrājušās uz galda, nav laika ne lasīt, ne rakstīt, nav laika sev! Decembris ir pārpilns ar darbiem, notikumiem un pasākumiem, kurus gan es baudu, gan pati piedalos to organizēšanā. Vienīgais, ko es varu apņemties, ir atlikušās vakara stundas neizniekot pie datora, bet to izmantot tikai fona mūzikas atskaņošanai, sadegt istabā sveces un kaut uz īsu brīdi sastapties ar savu patieso būtību, lai mazliet atgūtu dvēseles līdzsvaru. Kas to būtu domājis, bet tieši šis trakais laiks man palīdzējis atklāt to, kā saglabāt iekšējo mieru un harmoniju.

Pasauli pārņēmis Ziemassvētku gaidīšanas drudzis. Man ir tik skumji noraudzīties tajā, par ko cilvēki pārvērtuši šo kluso Adventes laiku. Nezinu, kā ir citur, bet Vācijā patēriņa kults tieši šobrīd ir sasniedzis savu kulmināciju. Tieši tālab es šajā laikā izvairos doties uz pilsētu. Vēl košāk, vēl skaļāk nevarētu visās malās zibēt īpašie piedāvājumi un reklāmas, vēl straujāk, vēl neapdomīgāki cilvēki nevarētu iztukšot savas dvēseles. Izgaismotie Ziemassvētku tirdziņi, izgreznotie mājas sliekšņi... Tas viss ir tikai skaista  fasāde, zem kuras slēpjas liels tukšums. Liekas, cilvēki atdzīvojas tikai šo vienīgo mēnesi gadā, tikai vienu mēnesi gadā viņi atrod savā sirdī mīlestību un labus vārdus, tikai vienu mēnesi gadā viņi atrod savā sirdī prieku,  bet vai tas ir patiess? Kā uz burvju mājienu jau ar 1.janvāra vakaru acīs viss mirdzums būs nodzisis un cilvēki atkal ieslīgs ikdienas apskāvienos.
Man nevajag vienu mēnesi gadā,lai justos īpaši, man nevajag vienu mēnesi gadā, lai priecātos, man nevajag vienu mēnesi gadā, lai atcerētos par Dievu, man nevajag vienu mēnesi gadā, lai teiktu saviem mīļajiem labus vārdus!

Joy of cooking

Jau vairākas nedēļas esmu aizrāvusies ar raidījumu "Gandrīz ideālas vakariņas". Kā vienu reizi to nejauši iesāku skatīties internetā, tā vairs nevaru izlaist nevienu vakaru. Tas jau kļuvis par mazu ikdienas rituālu -  kopā ar kādu draudzeni pagatavot pašām savas gandrīz ideālās vakariņas un tad gan gardi izsmieties, gan sasmelties jaunas idejas pie šīs pārraides. Man ļoti, ļoti patīk gatavot! Taču pirms pāris gadiem es tā laikam nedomāju - sākot studēt, es negatavoju neko vairāk par vārītiem rīsiem ar kečupu un varbūt lielais sasniegums bija dārzeņu sautējums reizi mēnesī.  Nopietni gatavot sāku, vairāk uzturoties Vācijā, turklāt blakus bija cilvēks, no kura notvēru šo īsto gatavošanas sajūtu. Es gatavoju veģetāri, mazliet no Āfrikas virtuves, mazliet no Āzijas virtuves. Man patīk eksperimentēt, man patīk atklāt jaunas garšu nianses. Vēl ir palicis kāds mazliet neapgūts lauciņš - kūkas un pīrāgi, bet tam vēl ir laiks!

It's never too late to be who you might have been

Es nedomāju, ka tā var notikt, bet tieši 26 gadu vecumā esmu sasniegusi to lūzuma punktu, kad saproti - tu kļūsti vecāks, un tur nekas nav vairs maināms. Katru dienu, katru minūti, katru sekundi tu neatgriezeniski noveco. Pasaule 26 gadu vecumā vairs nešķiet tik rožaini salda kā 24 vai pat 25 gadu vecumā. 26 gadu vecumā iestājas zināms briedums un lēnām pārņem panika - vai esmu sasniegusi to, par ko sapņoju? Daļu jā, bet daļu tomēr nē. Vai nav par vēlu sākt darīt to, ko patiesi vēlies darīt? Nezinu. Laikam tomēr nē.

Jaunais Gads

Nav vajadzīgs pirmais janvāris, lai atnāktu jaunais gads! Tas var atnākt tavā dzimšanas dienā vai pašā vasaras vidū.. Vienalga, kad tas katram sākas, bet šāds atskaites punkts ir nepieciešams.
Arī mans jaunais gads lielākoties sākas citā laikā, parasti novembrī vai decembrī. Neizskaidrojami, bet katrs mans gads ir tieši tāds, kādu esmu to sev vēlējusies. Uzsākot jaunu gadu, es vienmēr uzrakstu savas vēlmes un to noskaņu, kādā vēlos dzīvot. Katram, kurš seko līdzi savai iekšējai attīstībai, jau ir zināms tas, kas jāapgūst un jāiemācās nākošā gada laikā.
Šajā gadā piepildījās tas, ko tik ļoti vēlējos - uzsākt savu patstāvīgo dzīvi Vācijā un beidzot apskatīt Parīzi. Savā ziņā šis bija smags laiks, kad beidzās vairākas skaistas draudzības. Un bija jāiemācās pieņemt tas, no kā visvairāk baidījos. Toties notikušas arī vairākas negaidīti skaistas lietas.
Šoreiz gribas sākt nākošo gadu kā baltu, neaprakstītu lapu. Ar lielu cerību. Un diviem skaistiem sapņiem sirdī. Par izdošanos!

Dear November, please be awesome!

Sācies sveču dedzināšanas laiks. Sācies visādu gardumu gatavošanas laiks. Sācies laiks, kad sildīt kājas vecmāmiņas adītās vilnas zeķēs. Sācies laiks, kad negribas iziet no mājas. Pamazām izskan rudens un sāk pārņemt ilgas pēc sniega. Ziemas sezona nemanot tiek atklāta, karstvīns jau nobaudīts, mandarīni iepirkti. Laiks, kas pilns saldas melanholijas un pārdomu. Lēnām jāatrod tās lietas, kas sildīs šos vairākus aukstos gada mēnešus.
Šis bija negaidīti skaists un košs rudens, no kura žēl šķirties... Uz satikšanos nākošajā gadā!

Sapratu, ka jābeidz valkāt jakas un jāsāk ģērbties elegantāk, ja jau mani vairs neuzrunā par jaunkundzi, bet gan par madam vai ma'am. Tādēļ  iegādājos oranžīgi sārtu mēteli, kurā savā ikdienā justies vēl sievišķīgāk.

Pēdējā rudens lapa

Pēdējās rudens lapas vēl spītīgi turas kokos, taču aukstums jau liek meklēt skapī noliktos cimdus, šalles un cepures. Tas brīdis ir pienācis, kad uz vairākiem mēnešiem bez liekas vajadzības negribēsies iziet no mājas. Cik neiedomājami atšķirīgas var būt nedēļas nogales! Pagājušā sestdienā vēl vasaras kleitā un kurpītēs devos baudīt nakts dzīvi un pirmdien ar draudzeni sēdējām plānās jaciņās āra kafejnīcā, taču šajā sestdienā pat siltais mētelis neglābj no aukstuma. Latvijā jau pirmais sniegs, bet kad tas būs Vācijā? Varbūt nesagaidīt vispār, būs tikai pelēkums un aukstums visapkārt, bez mirdzošā baltuma.
Vai arī es, kā pēdējās rudens lapas, spītīgi turos pie saviem lēmumiem vai tomēr ļauju dzīves plūsmai sevi nest tālāk? Laikam ir pienācis brīdis, kad es alkstu PĀRMAIŅAS! Alkstu darbu, kur sevi realizēt, alkstu dzīvot pilsētā, kur dzīvība mutuļo visapkārt. Domāju, ka ir pienācis laiks atkal savicināt savus tauriņa spārnus un doties tālāk!

Kad dzīve liek apstāties

Neviens cilvēks nav neaizvietojams! Veselu gadu es skrēju un nespēju apstāties, nespēju nedarīt. Man likās, ka man vienmēr ir jābūt, jo esmu uzņēmusies šīs saistības. Vienā brīdī dzīve tam pielika lielu STOP. Sportā savainojumu muguru un tagad vismaz nedēļu saudzējamais režīms. Mājās, siltā istabā, varu izbaudīt rudens dienas ar siltu tējas krūzi rokās. Miers, harmonija. Tieši tas pēc kā klusībā pie sevis alku.

Sievietes

Šobrīd esmu iegrimusi kādā romānā (Marianne Fredriksson Hanna's daughters) par vienas dzimtas sievietēm trīs paaudzēs - vecmāmiņu, māti un meitu. Grāmata ir ne tikai par viņu dzīves līkločiem, bet autore netieši parāda to, kā līdz ar katru nākamo paaudzi ir mainījusies sievietes loma sabiedrībā, augusi sievietes neatkarība, emancipācija un notikusi seksuālā revolūcija.
Sievietes! Cik gan dažādas mēs esam! Bet visas veidotas no šīs vienas maiguma esences. Visās ir apslēpts kāds īpašs spēks, kas spēj iekustināt visstiprākos kalnus un sagraut visaugstākos mūrus.
Vai tu ikdienā ej ar augsti paceltu galvu un jūties kā sieviete vai ļauj savu būtību nomākt smagiem iepirkuma maisiem? Kad es uzsāku rakstīt savu blogu, mana sievišķība bija tikai nesen sākusi plaukt, taču tagad tā ir pilnībā nobriedusi, to vairs nevajag veidot, to var tikai bagātināt. Man tik ļoti patīk būt sievietei! Man tik ļoti patīk ļauties visām sievišķīgām vājībām, sev neko neaizliedzot. Man tik ļoti patīk būt sievietei šajā gadsimtā; dzīvot vienai, pilnībā izbaudīt savu neatkarību, atbildēt tikai un vienīgi par sevi! Būt sievietei - tas nav viegli, toties tas ir neiedomājami skaisti!

Mazo lietu rituāli

Aukstuma un ziemas tuvošanās man saistās ar maziem ikdienišķiem rituāliem. Ikvakara tējošana, sveču sadegšana, sevis palutināšana ar smaržīgu ķermeņa krēmu. Katram jāatrod savas īpašās  lietas, kas šajā laikā sasildīs. Mans pēdējā laika rituāls ir lasīt grāmatas autobusā. Man tiešām ir sakrājušās ļoti daudz labas grāmatas, kuras esmu apņēmusies izlasīt visa nākamā gada laikā, tādēļ nekas cits neatliek kā visur ņemt kādu grāmatu līdzi un lasīt.
Man ļoti patika kāda ideja, ko nesen izlasīju -  izveidot blogu, kurā katru dienu publicēt vienu bildi no savas dienas. Diez vai es publicēšu ko tādu blogā, bet šādas bildes vai noskaņu attēlus ielīmēt īpašā kalendārā visa gada garumā varētu gan! Tas noteikti būs mans jaunais rituāls nākošajam gadam. Jo katrs gads ir īpašs piedzīvojums!
Ir lietas, rituāli un apņemšanās, kuras negribu pārtraukt un turpināt ne tikai nākošajā gadā, bet vēl un vēl... Pirmkārt, sports. Bet man nekas cits neatliek, kā to darīt, jo abonements ir iegādāts un līgums ar sporta klubu noslēgts. Vēstuļu rakstīšana draudzenēm, kas izkaisītas nu jau pa visu plašo pasauli. Šī tradīcija mums ir iedibinājusies jau sen, reizēm tā noslāpst, reizēm atdzīvojas, bet zinu, ka vienmēr varu negaidīti saņemt kādu vēstuli savā pastkastītē. Dienasgrāmatas rakstīšana. Bet tāpat zinu, ka to nespētu nekad pārtraukt. Un gribu īpaši piestrādāt pie tā, lai neizšķiestu savu laiku, bet piepildītu to lietderīgi!
Vispār lēnām jāsāk veidot gada apskats un jāsaraksta jaunas apņemšanās jaunajam gadam. Kas neapšaubāmi pienāks. Neticu, ka mūs sagaida pasaules bojāeja. Jo mums katram ir savi personīgie un mazie pasaules gali ikdienas.

"Burn the candles, use the nice sheets, wear the fancy lingerie. Don't save it for a special occasion. Today is special." (Regina Brett)

Are you where you want to be?

Vietai, kur atrodamies un dzīvojam, ir daudz lielāka nozīme mūsu dzīvēs, nekā mums varētu šķist. Katrai vietai ir sava īpašā enerģija, kas var mūs iedvesmot un pacelt, vai tieši pretēji - nomākt un smacēt. Un nē, šoreiz nepiekritīšu tam, ka vispirms jāiemācās būt laimīgam tur, kur atrodies. Ja tu nesajūti attiecīgo vietu vai pilsētu kā savu, tad to neizmainīs nekas.
Pilsēta, kurā šobrīd dzīvoju, ir nedraudzīga. Tā ir augstprātīga, iesīkstējusi savos uzskatos. Šai pilsētai ir smaga un nomācoša aura. Šī pilsēta ir par mazu manām domām. Šī pilsēta ir pilna atmiņām. Bet esmu šeit iesprūdusi jau gadu un nezinu, kā tikt prom. Bet prom vēlos tikt vairāk par visu! No vienas puses, šeit ir mana drošība, šeit ir darbs un šeit ir draugi, bet no otras puses es šeit vienkārši nejūtos labi, šī nav un nekad nebūs mana pilsēta! To es zināju jau pirmajā mirklī, kad šeit ierados. Šī pilsētā atveda manā dzīvē īstos cilvēkus, bet tas arī viss.
Mana sirds pieder Berlīnei, Hamburgai, Vācijas ziemeļiem. Man vajag lielpilsētu un jūru! Tieši vakardien biju skaistā ekskursijā uz pilsētu, kas pārsteidza ar savu draudzību un atvērtību. Tajā ir tik daudz skaistu vietu, ko gribas atklāt. Tā ir pilsēta no kuras strāvo dzīvība, tieši tas, kas man ir vajadzīgs! Uzreiz sajutu, ka gribētu un varētu šeit dzīvot. Būtībā, esmu no sava sapņa rokas stiepiena attālumā, varētu kaut vai šodien pārvākties, taču ir tik ļoti, ļoti bail. Pamest visu zināmo un atkal sākt visu no jauna. Būt svešā vietā pilnīgi vienai un nevienu nepazīt! Un, ja nu es tur neatrodu darbu? Un, ja nu es ar nevienu neiedraudzējos?  Tas mani biedē visvairāk. Kā lai es zinu, ko man darīt? Kāpēc tas nevarētu būt tik vienkārši - sakrāmēt koferi un doties prom?

Life's short, enjoy your cup of coffee!

Pēdējās dienās daudz malkoju kafiju, tas ir tik neraksturīgi man, jo esmu izteikts tējas cilvēks. Pēdējā laikā negribas steigties. Vēlos mierīgā tempā doties savās dienas gaitās, ir vienalga par cilvēkiem, kas paskrien garām, manī ir miers.
Joprojām domāju par Parīzi, kā staigāju pa tās ielām un jutos pārpildīta ar laimi. Cik ļoti, ļoti man patika! Varbūt mani visvairāk uzrunāja tieši tā nesteidzība? Lēnām atmosties un lēnām nobaudīt ikrīta bageti un kruasānus, un pēc tam uz visu dienu pazust Parīzes ielās, sēdēt pie Eifeļa vai Montmartras kalniņā un rakstīt savu dienasgrāmatu. Ne reizi neuztraukties par to, cik rāda pulkstenis, jo nokavēt tāpat nav ko. Tieši šo sajūtu es gribu ieviest savā ikdienā. Mazo lietu rituālus. Bet galvenais, nesteidzību.
Atlika tikai uz nedēļu aizbraukt, kad atgriežoties pārsteidz košums visapkārt. Īsts rudens! Tāda krāsainība dabā. Un ik dienas lietus! Es varētu dzīvot tikai rudens dēļ vien!
 Ir tik labi aizbraukt, lai atgrieztos ar nebeidzamu iedvesmas sajūtu.

I left my heart in Paris

Parīzi nevar iepazīt pāris dienu laikā, varbūt pat ne mēneša laikā, bet notvert un sajust tās burvību gan! Parīze mani uzreiz apbūra ar savu skaistumu un turēja savā varā visa ceļojuma laikā.

Tas bija tik vienkārši - iesēsties vilcienā un pēc piecām stundām būt Parīzē. Pēc mierīgās Vācijas uzreiz tikt ierautai neapstādināmā ritmā, skaņu, krāsu un notikumu kokteilī. Kā nokļūt citā pasaulē. 

Es iepazinu Parīzi ar katru maņu, nesteidzīgi klīdu pa ieliņām un lieliem malkiem tvēru iespaidus. Parīze ir pilsēta, kas smaržo! Parīze tik ļoti atgādina Rīgu -  ne velti Rīgu dēvē par mazo Parīzi.

Parīze ir kontrastu pilsēta. Bagātība un nabadzība, lūdzēji un ņemēji, izsmalcinātība un pagrimums līdzās ik uz soļa. Ielūkojos tajā Parīzes dvēseles stūrī, kas lielākoties paliek apslēpts tūristiem - skaudrajā realitātē. Dzīve Parīzē nav tikai smalki boutique un romantiskas pastaigas gar Sēnu, tā ir arī cīņa par izdzīvošanu, un reizēm virsroku par saprātu ņem netīrākie instinkti. 

Parīzē īpaši spēcīgi uzjundī vēlme DZĪVOT, just dzīvi, mesties tajā iekšā nedomājot un atdoties tai pilnībā. Parīze vilina palikt, bet cena, kas par to jāmaksā, ir pārāk augsta.

Reizēm ir tik labi

Pienācis atvaļinājums, divas brīvas nedēļas, kad gribētos nedarīt neko, tikai laiski gulšņāt, dzert tēju, lasīt grāmatas un sapņot nomoda sapņus. Ikdiena ir tik pilna notikumu, ka es alkstu pēc pilnīgas bezdarbības! Taču īstenībā nodoties laiskumam varu tikai divas dienas, jo pārējā laikā gaida kāds aizraujošs ceļojums, kad būs jātver jauni iespaidi un sajūtas.

...Kājās zābaki, no rītiem ļoti noderētu cimdi, netipiski auksti ir iesācies rudens. Vēl kokiem nav pat sārtas lapas, bet es jau ilgojos pēc nomierinošā baltuma visapkārt. Šoruden silda cilvēki. Gan mirklīgas tikšanās, gan meitenīgas pēcpusdienas, gan skaistas vēstules. Ar šo rudeni ir sācies mans laiks, notiek daudz skaistu lietu, ir daudz skaistu ieceru. Šis rudens atgriež manā dzīvē cilvēkus, kuri, likās, ir pazaudēti. Bet tie nekur nav pazuduši, tie ir tepat, atliek tikai uzrunāt, lai saņemtu siltumu pretim.
Dear Autumn, please be perfect!

Joy of sport

Tieši tas bija tas, kas man visu laiku pietrūka ikdienā - sports! Ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem, bet vienmēr esmu nodarbojusies ar sportu. Man ļoti nepatīk skriet un trenažieru zāle šķiet par garlaicīgu, bet es mīlu, vienkārši dievinu grupu nodarbības! Uz vienu stundu aizmirst visu sev apkārt un ļauties mūzikai, kustībai; ļaut ķermenim vadīt un valdīt pār prātu. Tā ir bauda! Tā ir bauda mežonīgā ātrumā izdejot zumbas soļas vai līdz spēku izsīkumam veikt dziļos pietupienus.
Tā ir neaprakstāma sajūta redzēt, kā vari pārvarēt sava ķermeņa robežas un veidot to. Mūsu ķermenis ir templis un tādēļ tam jāpiedāvā pats labākais. Perfekti mēs nebūsim nekad, bet mīlēt sevi gan vajadzētu. Just be the best version of yourself!

Iedraudzējies ar savu ienaidnieku

Vislielākie ienaidnieki ir mūsu pašu domas un ikdiena. Ikdiena spēj nogalināt visus sapņus, iesūkt  pavisam nemanot savā tīklā, padarīt mūs neizteiksmīgus un pelēkus. Ja vien tai atļaujam. Diemžēl tas laiks ir pagājis, kad stundas, ko veltīt sev, bija pieejamas bezgalīgā daudzumā mēnešu garumā, ka vairs nezināju, ko ar tām iesākt. Tagad tādas gadās pāris reizes nedēļā un ir zelta vērtībā. Bet lai vai kā, nekad nedrīkst padoties ikdienai! Tādēļ līdz ar rudens sākšanos gribas apņemties dzīvot vēl krāsaināk, vēl baudpilnāk! Varbūt tas neizdosies katru dienu, bet vairākas reizes nedēļā gan! Katram tas noteikti būs kas cits, kas piedos to īpašo garšu dzīvei - trakas aktivitātes, just adrenalīnu riņķojam asinīs, vai gluži pretēji - mierīgas apceres un laiskas atpūtas pilni vakari. Iekrāsot ikdienu var tik dažādos veidos - noskatīties filmu, kas vēl ilgi rosina uz pārdomām, izmēģināt jaunu recepti, aiziet atpūsties uz jaunu vietu. Un ja galīgi nevar, tad paņemt darbā bezalgas atvaļinājumu, lai apceļotu citu kontinentu.
Es gribu sev nesteidzīgus rītus, dzīvot pie jūras, vārīt ievārījumus un skaistu divvientulību! Tad mana laime būtu pārpilnīga.

Jauns Sākums

Mana dvēsele gatavojas un nobriest rudenim kā ilgi gaidītam ceļojumam. Lai gan pa istabas logu ieplūst vasarīgs gaiss, šovakar pēc vairāku mēnešu pārtraukuma iededzu sveces un domāju, domāju, domāju... Pagājušā gadā rudeni neizdevās tā īsti izbaudīt, tādēļ šogad gribas atgūt nokavēto! Šis rudens sākas ar to, ka aprit tieši gads kopš lēcu nezināmajā un sāku savu patstāvīgo dzīvi citā valstī. Šis rudens sākas ar to, ka dzīvoju bez tā, bez kā nevarēju iedomāties savu dzīvi. Šis rudens sākas ar to, ka esmu pieņēmusi visu tādu, kā tas ir. Šis rudens sāksies ar kādu skaistu ceļojumu. Šajā rudenī tērpšos koši sarkanā mētelī un došos garās pastaigās. Tējas un lasāmvielas jau sarūpētas pietiekamā daudzumā. Es baudīšu septembra siltumu, oktobra krāsainību un novembra melanholiju. Šajā rudenī es DZĪVOŠU!

Bez 5 minūtēm rudens

Tā pirmā septembra sajūta ir klāt! Pienācis laiks brist pa zeltainām lapām, sildīt degungalu atvasaras saulē, vārīt tēju un izkārtot rudens ziedus vāzē.
Man patīk šī sajūta Pirms... Tu nekad nezini, kas no tā sanāks. Varbūt nekas, bet varbūt tas pārvērtīsies par ko lielu un rudens laikā sirdī būs pavasaris.. You never know!

Soon...

Augusta smarža

Augusts nāk jau ar citādām sajūtām nekā jūnijs vai jūlijs. Ja pirmos divus mēnešus vēlējos redzēt pēc iespējas ātrāk paejam, tad tagad gribas mazliet apstādināt laiku, lai paspētu iepīt matos atvasaras saulrietu un ikdienas ieelpotu liego rudens smaržu, kas lēnām izplatās gaisā kā kārdinošs pīrāgs. Pēdējā iespēja saēsties ogas un augļus, pēdējā iespēja no rīta līdz vakaram būt dabā, pēc darba paķert segu un ar lasāmvielu doties uz parku vai brīvo dienu pavadīt pie ezera.
Rudens gaidīšanas prieks.
Ja pirmajā gada pusē likās, ka netieku laikam un notikumiem līdzi, tad tagad gluži pretēji, laiks rit lēnāk kā jebkad. Jauši vai nejauši atbrīvojusies vieta kam jaunam. Tagad tikai atliek gaidīt, ar ko dzīve mani atkal pārsteigs!
Taču to viegluma sajūtu, ko sniedz vasara, gan gribas vienmēr paturēt sirdī.

Joy of reading

Pateicoties tam, ka Vācijā ir ļoti populāras bezmaksas āra "bibliotēkas" jeb  pilsētā novietoti lielāki vai mazāki grāmatu plaukti, kur katrs var brīvi paņemt sev saistošu grāmatu vai atstāt izlasītās grāmatas, esmu tikusi pie daudzām vērtīgām grāmatām, kas gaida savu kārtu tikt izlasītām. Taču vēl lielāka bauda kā lasīt vispār ir lasīt latviešu valodā! Lai cik labi pārvaldītu svešvalodu, tomēr tikai vārdi dzimtajā valodā spēj aizsniegt visdziļākos dvēseles slāņus un sniegt vislielāko baudījumu. Tikko kā ciemakukuli no mājām saņēmu  Džordža Orvela grāmatu "1984", ko izlasīju vienā elpas vilcienā. Skudriņas skrēja pār kauliem lasot to, cik diezgan tuvu viņš savā laikā ir prognozējis nākotni. Nu neesam mēs brīvi, nu nedzīvojam mēs demokrātijā, mums tikai  tiek radīta ilūzija par to, kurai mēs svēti ticam. Bet vai spējat iedomāties, kā būtu dzīvot pasaulē, kurā  kontrolē ne tikai katru mūsu darbību vai izteikto vārdu, bet vēl ļaunāk - domas, atmiņas un dvēseli? No sirds iesaku izlasīt šo grāmatu, ja meklējat vielu dziļākām pārdomām.
Bet kāda diez būs grāmatu nākotne? Vai grāmata tās papīra formā pilnībā izzudīs un viss būs tik ļoti datorizēts, ka cilvēki pat nekad nebūs ņēmuši rokās pildspalvu un rakstījuši ar roku? Manuprāt, lasīšanas lielākā burvība slēpjas tieši tajā, ka turi rokās grāmatu, vari sataustīt un sasmaržot tās lappuses, izdarīt ar savu roku piezīmes un lapas malām, un ja tas reiz zudīs...

"You can't get a cup of tea big enough or a book long enough to suit me" C.S.Lewis

Leave the past where it belongs

Rēgs no pagātnes atkal uzrodas un izjauc ierasto lietu kārtību. Kad brūce jau gandrīz sadzijusi, tā no jauna tiek uzplēsta. Un tu sāc šaubīties par pieņemto lēmumu pareizību.

To be or not to be

Manī lielas pārdomas izraisīja kādā forumā izlasīts jautājums - vai jūs interesējaties par to, kas notiek pasaulē, vai tomēr paliekat pie tā, ka labāk dzīvo savā pasaulītē un nemaz nezināt? Ar to netika domāta tikai sekošana ziņām, bet gan dziļāka izpratne un interese par notikumiem un kopsakarībām pasaulē.

Es tā nevarētu dzīvot, izliekoties, ka daudzās valstīs bērni netiek sūtīti karā, sievietes Afganistānā netiek nogalinātas par to, ka vēlas dzīvot sievietes cienīgu dzīvi, un tepat Itālijā astoņgadīgi bērni nav spiesti pamest skolu, lai pelnītu iztiku priekš ģimenes.

Man personīgi ir svarīgi lasīt rakstus un skatīties raidījumus, kas ne tikai informē, bet arī atver acis. Man ir svarīgi zināt, ko es atbalstu ar saviem pirkumiem. Man ir svarīgi dzīvo zaļi. Taču tas nenozīmē, kas es akli sekoju bio bumam, lai dzīvotu ar tīru sirdsapziņu. Ar mums manipulē, pār mums  valda, mūs izmanto, bet mēs turpinām dzīvot, izliekoties, ka viss ir kārtībā.

Un tiem, kuri izvēlas dzīvot nezinot, novēlu, lai kādu dienu viņu mazā ilūziju pasaulīte sabrūk! Tas, ka izliekamies nezinām, nenozīmē, ka neesam līdzatbildīgi!

Don't let the Babylon system get you down!

māju smarža

Apmēram gadus divus trīs mētājos pa Eiropu, starp divām valstīm – Latviju un Vāciju. Dzīve uz koferiem kādu laiku šķita aizraujoša, bet vienā brīdī sāku ilgoties pēc stabilitātes. Turklāt sanāca tā, ka vienā valstī bijusi sākusi būvēt savu dzīvi, bet otrā lēnam liku tai punktu. Tieši pirms gada pieņēmu lēmumu rudenī lēkt nezināmajā un doties tur, kur sauc sirds.

Tā ir tik jocīga sajūta staigāt pa savām bērnības ielām, kad somā žvadz atslēgas no dzīvokļa, kas atrodas citā valstī. Tā ir tik jocīga sajūta pēc nedēļas pavadīšanas Rīgā kāpt lidmašīnā un doties uz vietu, kas kļuvušas par tavām jaunajām mājām.

Es esmu pasaules pilsone un pasaules pilsoņiem ar māju jēdzienu ir diezgan sarežģīti. Būtībā viņiem mājas ir visur un reizē nekur. "My home is not a place, it is people".

It lasts only a moment

Naktij lidostā nav ne vainas – jāatrod tikai stūrītis ar kontaktligzdu, lai var visu nakti skatīties filmas vai uzlikt savu sirdsmūziku un nodoties pārdomām. Var iepriekš mājās sataisīt tēju termosā un sasmērēt maizītes. Ja līdzi ir guļammaiss, tad var nosnausties. Var vērot cilvēkus, rakstīt stāstus vai ļauties mirklīgai sarunai ar svešinieku. Naktij lidostā piemīt sava burvība! 

Kad vēl tu izvēlētos šādi pavadīt nakti, ja būtu iedotas neskaitāmas nomoda stundas?

Tad, lai aizlidotu ieelpot Latvijas smaržu. Lai brokastīs ēstu rupjmaizi ar biezpienu. Lai malkotu tēju dārzā. Lai mielotos ar zemenēm, kas tikko plūktas no dobes. Lai brauktu uz jūrmalu un sauļotos. Lai pavadītu laiku  ar savu ģimeni. Lai pavadītu vienu skaistu nedēļu vietā, ko reiz sauci par mājām. 

Tik daudz!

Tik daudz sapņu un vēlmju! Kā tos visus piepildīt? Reizēm šķiet, ka ar vienu dzīvi tam būs par maz...

Jūnijs nāk ar lietu un sapņiem

Es mīlu tādas lietus dienas kā šī! Lietus līst aumaļām, nemaz nedomājot pārstāt, un tas mani tikai iepriecina. Šī ir ideāla diena tam, lai ierušinātos siltā istabā ar savām domām. Šī ir ideāla diena tam, lai izceptu ko garšīgu krāsnī un vēlāk saaicinātu ciemos draugus uz tēju.
Tādas dienas kā šī liek sapņot par nākotni - kā es šodien stāvēju virtuvē un gatavoju rabarberus kārtainajā mīklā, tā sapņoju par to, ka kādu dienu mazliet tālākā nākotnē varētu rosīties savās mājās, savā virtuvē un cept visādus gardumus saviem bērniem un vīram. Zinu, ka kādu dienu tā notiks!

It's almost perfect

Nepamanīju kurā brīdī tā pienāca, bet vasara ir klāt! Viss ir zaļāks par zaļu, karstāks par karstu un uz nelielu veldzējumu var cerēt tikai agrās rīta vai vēlās vakara stundās. Siltais laiks dara brīnumus ar cilvēkiem - tie kļūst laipnāki, smaidīgāki; atver savā mājā visus logus un ielaiž iekšā dzīvi.

Esmu mazliet vasaras grinčs, bet šīs vasaras iesākums šķiet diezgan daudzsološs - atbrīvojoties no visa liekā, baudu to ar hipijisku brīvību! Šī vasara sākusies ar daudziem prieka mirkļiem -  tērpjoties kleitās, pārtiekot tikai no salātiem, saldējuma un ūdens, sauļojoties, no rīta līdz vakaram dzīvojoties pa āru, ar draugiem pavadot skaistu dienu dārzā vai ar draudzenēm siltā naktī malkojot šampanieti uz balkona.
Šai vasarai noteikti jāturpinās ar dažādu vēlmju un apņemšanos piepildīšanu - turpināt atbrīvoties no liekā, tikai savā sabiedrībā doties lielākos un mazākos ceļojumos; sasmelties pilnām saujām prieku un skaistus brīžus!
Enjoy!

Izved savu dvēseli pastaigā

Man vienmēr paticis doties pastaigā, jo tās laikā tiek risinātas intensīvas sarunas ar sevi, no prāta izvēdinātas visas skumjas un raizes, un izdomātas domas zelta vērtībā. Īpašs bija laiks, kad dzīvoju pilsētā pie jūras - pastaigas gar jūras malu jebkurā gadalaikā un tik, cik kāro sirds! Taču šajā jaunajā pilsētā manī kaut kas ir iespītējies un es jau sen nedodos pastaigās. Viss mainījās svētdienā - lēmums doties uz pilsētu pēc saldējuma izvērtās trīs stundu garā gājienā ar jauniem atklājumiem visām maņām. Tas lika pamanīt tieši  to, kas tiek palaists garām ikdienas steigā - rotājumus uz ēkām, mazo ieliņu un parku burvību, atrast un izpētīt visapslēptākos pilsētas nostūrus.Un tā burvīgā noguruma sajūta, pārnākot mājās, kad spēj tikai iekrist gultā un pūtināt kājas! Pēc šīs pastaigas jutos kā no jauna iemīlējusies dzīvē. So take a walk, take a tour, life is here!

traveller inside me

Kur pazuda mans ceļotājas un atklājējas gars?
Ja kāda draudzene ilgi nebūtu čīkstējusi, ka brīvā dienā noteikti jāaizbrauc ekskursijā, tad es tādā nebūtu devusies. Taču kādreiz mani no tā nevarēja apstādināt! Katru reizi, nokļūstot kādā jaunā vietā, manas kājas nespēja nostāvēt mierā, un es vienmēr devos jaunos atklājumos un piedzīvojumos. Tā bija īpaša vasara, kad strādāju uz Ziemeļjūras salas - savā brīvdienā vienmēr ar pirmo prāmi rīta agrumos devos citu tuvāko salu vai sauszemes pilsētu apskatīt un piedzīvot ko jaunu. Tad, kad Erasmus apmaiņas braucienā mācījos Vācijas pilsētiņā pie pašas Dānijas robežas, ar draudzeni apskatījām ne tikai tuvākās Dānijas pierobežas pilsētiņas, bet arī bez īpaša mērķa un naktsmājām devāmies ar stopiem iekarot Kopenhāgenu. Toreiz tas viss sagādāja tik lielu prieku un sajūsmu. Toreiz bija vēlme redzēt un piedzīvot. Kur tas viss pazuda?
Tas ir mans mērķis, ko esmu uzstādījusi šai vasarai - atkal doties atklājumos. Vienai. Sasmērēt svietmaizes, apbruņoties ar fotoaparātu, piezīmju blociņu, atvērtu sirdi un atkal kāpt vilcienā, lai atklātu ko jaunu.

Cilvēks ir vientuļa sala

Vakardien mani tik ļoti aizrāva kāda grāmata, ka to izlasīju vienā elpas rāvienā. Francesc Miralles Samuel und die Liebe zu den kleinen Dingen. Stāsts par kādu vācu literatūras pasniedzēju Samuēlu no Barselonas, kurš ierāvies savā čaulā, pavada dienu pēc dienas skumjā vienatnē un beigās atklāj, ka ir vientuļākais cilvēks pasaulē. Viņa dzīve izmainās līdz ar nejauša kaķēna pieklīšanu.Vai arī mainās viņš pats, lēnām pamanot to brīnumaino un skaisto mazās, ikdienišķās lietās? Protams, grāmata beidzas ar to, ka viņš atrod draudzību un savu dzīves lielo mīlestību. Bet es teiktu, ka tās lielās pārmaiņas savā dzīvē ieviesa viņš pats, pametot savu čaulu un atveroties pasaulei un cilvēkiem.
"Katra cilvēka vientulība ir vienreizēja un vienreizīga, jo katrai no tām ir savi iemesli" (Francesc Miralles). Cik svarīga tad ir vienatne un vientulība? Reizēm tās var būt par daudz, bet reizēm gluži pretēji - par maz. Reizēm vientulība ir smacējoša, smeldzoša,  ieperinājusies katrā šūnā, izplatījusies pa visu ķermeni, ka no tās vairs nav iespējams atbrīvoties. Reizēm tā nāk kā svētība un ved pretim sevis atklāšanas priekam un jaunām atklāsmēm. Reizēm pēc tās deg sirds, un reizēm tā ir jāizlūdzās.
Es teiktu, ka nevajag baidīties no vienatnes, bet izmantot visu, ko tā sniedz - attīstīt pašpietiekamību, ienirt savas dvēseles apslēptajos dziļumos, jo vientulība ir ceļš, uz kura satikties ar sevi, atrast un radīt sevi.  Man gribētos arī teikt, ka vientulība, vienpatība ir luksuss, ko piedāvā Rietumu pasaule. Tik daudzās pasaules kultūrās un valstīs tas nav iedomājams! Cilvēks jau no mazotnes ir cieši saistīts ar apkārtējiem, bez stūrīša savai dvēselei. Bet te, īrē dzīvokli viens, pavadi tik daudz laika vienatnē, cik sirds kāro, pats pieņem lēmumus un nosaki savai dzīvei virzienu...

Kad dzīve man piespēlē šādus vienpatības brīžus, ņemu tos pretī ar pateicību, jo zinu, ka šis miera un klusuma laiks domāts tam, lai es ko apgūtu un iemācītos.
Bet prātā jāpatur tas, ka brīnumi notiek tieši tajā brīdī, kad izejam pasaulē ar atvērtu sirdi. Lai varbūt kā Samuēls satiktu sirdi sildošu draudzību vai savu dzīves lielo Mīlestību.