Ja kāda draudzene ilgi nebūtu čīkstējusi, ka brīvā dienā noteikti jāaizbrauc ekskursijā, tad es tādā nebūtu devusies. Taču kādreiz mani no tā nevarēja apstādināt! Katru reizi, nokļūstot kādā jaunā vietā, manas kājas nespēja nostāvēt mierā, un es vienmēr devos jaunos atklājumos un piedzīvojumos. Tā bija īpaša vasara, kad strādāju uz Ziemeļjūras salas - savā brīvdienā vienmēr ar pirmo prāmi rīta agrumos devos citu tuvāko salu vai sauszemes pilsētu apskatīt un piedzīvot ko jaunu. Tad, kad Erasmus apmaiņas braucienā mācījos Vācijas pilsētiņā pie pašas Dānijas robežas, ar draudzeni apskatījām ne tikai tuvākās Dānijas pierobežas pilsētiņas, bet arī bez īpaša mērķa un naktsmājām devāmies ar stopiem iekarot Kopenhāgenu. Toreiz tas viss sagādāja tik lielu prieku un sajūsmu. Toreiz bija vēlme redzēt un piedzīvot. Kur tas viss pazuda?
Tas ir mans mērķis, ko esmu uzstādījusi šai vasarai - atkal doties atklājumos. Vienai. Sasmērēt svietmaizes, apbruņoties ar fotoaparātu, piezīmju blociņu, atvērtu sirdi un atkal kāpt vilcienā, lai atklātu ko jaunu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru