Don't throw away

Pagājušā pavasarī varēju vērot pārus gados. Šķiet, gadu gaitā to sejas vaibsti un gaita kļūst līdzīgas. Viņi visu dzīvi balstās un stutējas viens pie otra, bet neviens nenojauš to, kam šis pāris gājis cauri šo divdesmit, trīsdesmit vai piecdesmit laulību gadu garumā. Nodevība un atkaltikšanās prieks, strīdi un elpu aizraujoši mirkļi. Bet galvenais, viņi joprojām pēc visiem šiem gadiem ir viens otram blakus, turas kopā kā divas ābolu pusītes, dala visus priekus un bēdas.

Šopavasar vēroju vecus cilvēkus, kas zaudējuši visu mirdzumu acīs, jo ir atstāti kā tādas nevienam nevajadzības un nenoderīgas lietas. Tā nu viņi pavada neskaitāmas dienas, mēnešus, gadus veco ļaužu centrā, skumstot par to, ka nevar vakariņot ģimenes lokā, bet tā vietā jāceļas un jādodas gulēt pēc  noteikta dienas režīma. Lai arī vārdos neizteikts, bet sirdī ir liels rūgtums, kas piepilda visas telpas. Viņi ir zaudējuši visu dzīves sparu, pie viņiem apstājas laiks, jo viņi tikai velk vienu dienu pēc citas...

Man nav bail novecot. Tas pieder pie dzīves. Ziniet, kad paliksim veci, mūsu sejās būs rakstīts viss mūsu dzīves  stāsts! Tie, kuri būs vīlušies dzīvē, kā smagu nestu nesuši līdzi rūgtumu un aizvainojumu, to sejas būs skarbas, sačokurojušās un neglītas. Bet tie, kas gājuši cauri dzīvei ar mīlestību un labvēlību pret citiem, to sejas būs skaistas un gaišas.
Ticu, ka dzīvi var mīlēt un baudīt arī sirmā vecumā, līdz pēdējam elpas vilcienam...