Count your blessings

Šovakar pavadu pilnvērtīgu laiku ar sevi, un tas tik ļoti piepilda, atjauno un harmonizē. Tā jau ir, ka mūsos pašos ir liela bagātību krātuve un atbildes uz visiem jautājumiem.
Man tik ļoti palīdzēja šajā blogā nejauši izlasītais ieraksts:

Šodien sēdēju un prātoju, ka…

…kaut kā dīvaini sanāk, bet mani Dievs nav apveltījis ar divmetrīgu modeles augumu un mērkaķa veiklību.

Trūkst arī augstprātības, ārišķības un ķēriena biznesā.

Nav man desmit maģistra grādu un arī vecums man šobrīd tāds…nekāds. Nu tāds…no kura gaida pirkstu mētāšanu un muļķību gvelšanu…

Vilšanās vezums, vai ne…? 

…bet…

Cik tomēr daudz es zinu!

Cik daudz es izprotu un protu!

Cik ārkārtīgi daudz es VARU…

Jā, cik daudz es tomēr varu un protu! cik īstenībā spējīga un gudra es esmu! Ir tik viegli un vienmēr gribas sūdzēties un raudāt par to, KĀ NAV, kaut gan tā vietā vajadzētu koncentrēties uz to, KAS IR! Un ir tik daudz! Ja nedaudz padomātu, katrs saredzētu neskaitāmas svētības savā dzīvē.
Mana bagātība ir tā, ka brīvi pārvaldu vācu valodu, kas viennozīmīgi ir paplašinājis manu redzesloku, jo vairs neesmu atkarīga no informācijas, kas atrodama dzimtajā valodā. Es sevī augstu novērtēju to, ka sāku dzīvot apzināti, tas nozīmē, es meklēju izpratni par notikumiem pasaulē un mani uztrauc globālas problēmas. Es izvēlos skatīties tādas filmas un klausīties tādu mūziku, kam ir dziļāka jēga. Arī savstarpējās attiecībās man ir ļoti svarīgs dziļums, es negribu izlikties un liekuļot.
So count your blessings!

Welcome dear November

Nu rudens ir sasniedzis savu kulmināciju, un tas ir liels iepriecinājums acīm - visur krītošās un sabirušās lapas. Vismaz tās pilniem malkiem izbauda rudeni - viskošākajos tērpos neprātīgi  izdejo savu pēdējo deju, lai drīz savā vietā laistu sniegpārslas. Novembrim jābūt ar drūmu pieskaņu, aukstumu, melanholijas piegaršu un sniega gaidīšanu, bet pagaidām katru dienu ārā spīd saule un ir neierasti silts. Vai vēl atnāks mana īstā novembra noskaņa?

Var gadīties tā, ka dzīvei mazliet pazūd jēgas; ka nevari atrast savu vietu, ka nevari pierast pie jaunajiem apstākļiem, ka uz brīdi pārstāj sapņot. Tad no jauna jādodas meklēt šī jēga, no jauna jāatrod nākotnes vīzijas un sapņi, lai tas dzen uz priekšu un neļauj padoties.

Nesen satiku kādu puisi, kas savu 24 gadu vecumā paziņo, ka dzīve vairs nešķiet interesanta; viss ir redzēts un piedzīvots! Tas mani ļoti pārsteidza, jo man joprojām šķiet, ka dzīve ir kas ĪPAŠS, katra diena var atnest ko jaunu un negaidītu, tikai viss ir mūsu pašu rokās, lai atrastu šo brīnumaino; tikai mēs paši esam atbildīgi par savu pilnveidošanos, attīstību un laimi.