sirds mūzika

Jau ilgāku laiku esot Vācijā, esmu atklājusi priekš sevis mūziku, ko varbūt nekad neklausītos Latvijā – regeju. Labi, pie tā liela vaina ir manam draugam, kas nedēļas nogalēs dodas tikai tur, kur skan šī mūzika. Un laikam arī es nekad vairs nemainīšu sestdienas vakarus pret ko citu kā tikai dejošanu pie regeja ritmiem. Laikam nekad vairs negribēšu iet uz klubiem, kur tiec nopētīts no galvas līdz kājām, un kāds ar tevi iepazīstas tikai tad, ja izturi facecontrol. Jo vietās, kur skan regeja mūzika, liekas, ir paradīze uz zemes virsmas, jo visi ir tavi brāļi un māsas. One love. Tur ir vienalga, kas tev mugurā, galvenais, kas tavā sirdī. Tur var ēst līdzpaņemtos cepumus un dzert tēju no termosa, un neviens par to nebrīnās, galvenais, esi harmonijā ar sevi.

Regeja mūzika ir cieši saistīta ar rastafari kustību. Rastafari - reliģija (starp citu, radusies no kristietības principiem) un filozofija. Dzīvesveids, kas tiecas pēc prāta brīvības un tīrības. Lai arī nepiederu pie šīs kustības, tā mani ļoti uzrunā, un šīs mūzikas un šo cilvēku ietekmē esmu kļuvusi daudz atvērtāka pret dzīvi un pret atšķirīgo, tveru visu vieglāk un vienkāršāk!

Regejs. Sirds mūzika.
http://www.dailymotion.com/video/xbjcm_bob-marley-waiting-in-vain_music

Pay it forward

Reizi pa reizēm dzīvē ir vajadzīgi veldzējoši brīži, kad apstāties un peldēties laimes sajūtās. Kā dziļā bērnībā. Tieši tādas bija manas pagājušās brīvdienas! Tām bija bērnības smarža.

Ar draugu devāmies apciemot viņa brāli citā pilsētā. Kas to būtu domājis, ka divas brīvās dienas pavadīsim lielā piepilsētas mājā, kur dzīvo brāļa draugs ar saviem vecākiem. Kas to būtu domājis, ka sveši cilvēki atvērs tik plaši savas mājas un sirds durvis! Puiša vecāki mūsu rīcībā uzreiz nodeva savu virtuvi un dārzu, lai grillējam un baudām vakaru. Viņiem nebija iebildumu pret skaļu mūziku, bet paši čiloja pie regeja ritmiem. Vēlāk devāmies dejot, bet līdz ar pirmajiem saules stariem pārnākot mājās, mūs jau gaidīja saklāta gulta. Pacietīgi nogaidījuši, kad mēs atmodīsimies, vecāki sarūpēja brīnumgardas brokastis, īstu svētku galdu, kuras baudījām dārzā. Tādos brīžos visapkārt sāk lēkāt sapņi kā mazi sauleszaķīši – jā, šis ir tas, ko vēlos savā nākotnē. Savu māju ar dārzu, savu miera ostu! Vēl pāris nesteidzīgas stundas uz balkona, un tad jau jākāpj vilcienā, lai atgrieztos ierastajā ikdienas ritmā. Bet brīvdienu garša vēl ilgi paliks manā sirdī.

Dzīvē ir mirkļi, kas vienkārši jābauda, neko nedarot un nejautājot. Jāņem no tiem viss, ko tie dod. Un pēc tam jānodod tālāk šī pozitīvā enerģija. Pay it forward.

Life is the same wherever you go

Reizēm gadās nokļūt tur, kur nemaz neplāno. Bet, ja tas reiz noticis, tad plaši jāatver sava sirds un jāpaņem jauni iespaidi un sajūtas. Mani nekad nav vilinājušas siltās zemes, un par to arī pārliecinājos, nokļūstot uz nedēļu Sicīlijā – tas bija (kultūr)šoks manai ziemeļnieces dabai un acīm, kas pieradušas pie Vācijas kārtības! Lai arī tā pati Eiropa vien ir, tomēr dzīve rit pilnīgi citā ritmā – lēnāk, baudpilnāk.

Par spīti manam kultūršokam, bija lietas, kas sagādāja lielu prieku. Jaunatklāšana – kā bērnam brīnīties par skatiem, ko ieraugi pirmo reizi. Baudījums acīm - Vidusjūras piekraste, palmas, citronkoki, ieliņas un cilvēki kā no kinofilmas, un klintis, kuras, liekas, vari pat ar roku aizsniegt un noglāstīt. Uzvilkt sievišķīgu kleitu un doties iekarot Palermo ielas. Silts gaiss, negaidīti uznācis lietus, atsvaidzinošs, smaržojošs pēc vasaras. Lutināt vēderu ar nebaudītiem kulinārijas gardumiem un katru dienu noreibt no vīna. Jā, tieši šis ēšanas rituāls man pietrūkst Rietumeiropā – pusdienlaikam veltīt stundas, bez steigas izbaudīt garšas nianses un sarunas, nevis ātri notiesāt kādu sandviču un coffee to go.

Šī ceļojuma laikā man dzima jauns sapnis – tālākā vai tuvākā nākotnē iegādāties māju kādā Dienvideiropas piekrastē, kurp doties uz pāris mēnešiem gadā, lai baudītu nesteidzīgus rītus palmu ēnā un saulrietus jūras krastā. Lai atpūstos no ikdienas kņadas un vienkārši būtu ar sevi. Lai atgūtu ticību dzīvei, ja tā pazaudēta, un nodotos rakstīšanai.

Kādā vakarā, atgriežoties savā hoteļa istabiņā, lai baudītu vienatni, vēroju vakaru nolaižamies pār klintīm un negaisa mākoņos aiz loga, un sapratu, ka dzīve visur ir viena un tā pati. Neatkarīgi no tā, kurp aizceļojam, vienmēr ņemam līdzi savu bagāžu – savus ieradumus, sapņus un ilgas, savu dārgumu lādīti, kas pilna ar atmiņām un notvertiem mirkļiem. Dzīve turpinās neatkarīgi no tā, kurp dosies. Tu nevari no tās aizbēgt. Tu vari tai piešķirt citas krāsas, citu ritmu un garšu, bet ne aizbēgt.

follow your heart

Pasaules pilsone. Kā tauriņš, dzīvoju mirklim. Liekas, visa pasaule ir pie manām kājām, varu dzīvot un visur justies kā mājās. Jau ilgāku laiku dzīvoju tā, īsti nezinot, kur ir mana pasta adrese. Vienu vietu nomaina cita. Mirklīgas tikšanās, cilvēki, ar kuriem noteiktā dzīves brīdī esi uz viena viļņa, bet zini, ka jūsu ceļi agrāk vai vēlāk šķirsies, un neskumsti par to. Neskaitāmas reizes sakrāmēt un izkrāmēt koferi ar nepieciešamākajām lietām, jo daudz jau līdzi nepaņemsi. Un vai tas ir tik svarīgi – šīs lietas, šīs mantas, kurām reizēm pieķeramies vairāk kā cilvēkiem? Pats svarīgākais jau ir mūsos – mirkļi, atmiņas, sajūtas, iespaidi, kurus neviens mums nekad neatņems.  

Aizvien vairāk iepazīstot Rietumeiropas sabiedrību un dzīvi šeit, nokrīt visas rozā brilles. Īstenībā man ir liela vēlme aizceļot no Eiropas, no šīs kapitālisma sabiedrības, uz kādu gadu labi tālu. Lai iepazītu citu dzīvesveidu, dzīvotu saskaņā ar savām sajūtām, dabu un dzīves ritējumu, nevis noliktajiem termiņiem un pulksteņlaikiem.

Ja varētu tā, daļu savas dzīves pavadīt, ceļojot no vienas pasaules vietas uz citu, turp, kur acis rāda, strādāt gadījuma darbus, lai pietiktu iztikai, vienkārši DZĪVOT! Tas ļautu sajust īsto dzīvi ap sevi, krāt iespaidus, lai pēc tam RAKSTĪTU.

Es dzīvoju, nezinot, kurp mani aizvedīs rītdiena. Mirklim. The Whole World is My Native Land!