Pasaules pilsone. Kā tauriņš, dzīvoju mirklim. Liekas, visa pasaule ir pie manām kājām, varu dzīvot un visur justies kā mājās. Jau ilgāku laiku dzīvoju tā, īsti nezinot, kur ir mana pasta adrese. Vienu vietu nomaina cita. Mirklīgas tikšanās, cilvēki, ar kuriem noteiktā dzīves brīdī esi uz viena viļņa, bet zini, ka jūsu ceļi agrāk vai vēlāk šķirsies, un neskumsti par to. Neskaitāmas reizes sakrāmēt un izkrāmēt koferi ar nepieciešamākajām lietām, jo daudz jau līdzi nepaņemsi. Un vai tas ir tik svarīgi – šīs lietas, šīs mantas, kurām reizēm pieķeramies vairāk kā cilvēkiem? Pats svarīgākais jau ir mūsos – mirkļi, atmiņas, sajūtas, iespaidi, kurus neviens mums nekad neatņems.
Aizvien vairāk iepazīstot Rietumeiropas sabiedrību un dzīvi šeit, nokrīt visas rozā brilles. Īstenībā man ir liela vēlme aizceļot no Eiropas, no šīs kapitālisma sabiedrības, uz kādu gadu labi tālu. Lai iepazītu citu dzīvesveidu, dzīvotu saskaņā ar savām sajūtām, dabu un dzīves ritējumu, nevis noliktajiem termiņiem un pulksteņlaikiem.
Ja varētu tā, daļu savas dzīves pavadīt, ceļojot no vienas pasaules vietas uz citu, turp, kur acis rāda, strādāt gadījuma darbus, lai pietiktu iztikai, vienkārši DZĪVOT! Tas ļautu sajust īsto dzīvi ap sevi, krāt iespaidus, lai pēc tam RAKSTĪTU.
Es dzīvoju, nezinot, kurp mani aizvedīs rītdiena. Mirklim. The Whole World is My Native Land!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru