Reizēm gadās nokļūt tur, kur nemaz neplāno. Bet, ja tas reiz noticis, tad plaši jāatver sava sirds un jāpaņem jauni iespaidi un sajūtas. Mani nekad nav vilinājušas siltās zemes, un par to arī pārliecinājos, nokļūstot uz nedēļu Sicīlijā – tas bija (kultūr)šoks manai ziemeļnieces dabai un acīm, kas pieradušas pie Vācijas kārtības! Lai arī tā pati Eiropa vien ir, tomēr dzīve rit pilnīgi citā ritmā – lēnāk, baudpilnāk.
Par spīti manam kultūršokam, bija lietas, kas sagādāja lielu prieku. Jaunatklāšana – kā bērnam brīnīties par skatiem, ko ieraugi pirmo reizi. Baudījums acīm - Vidusjūras piekraste, palmas, citronkoki, ieliņas un cilvēki kā no kinofilmas, un klintis, kuras, liekas, vari pat ar roku aizsniegt un noglāstīt. Uzvilkt sievišķīgu kleitu un doties iekarot Palermo ielas. Silts gaiss, negaidīti uznācis lietus, atsvaidzinošs, smaržojošs pēc vasaras. Lutināt vēderu ar nebaudītiem kulinārijas gardumiem un katru dienu noreibt no vīna. Jā, tieši šis ēšanas rituāls man pietrūkst Rietumeiropā – pusdienlaikam veltīt stundas, bez steigas izbaudīt garšas nianses un sarunas, nevis ātri notiesāt kādu sandviču un coffee to go.
Šī ceļojuma laikā man dzima jauns sapnis – tālākā vai tuvākā nākotnē iegādāties māju kādā Dienvideiropas piekrastē, kurp doties uz pāris mēnešiem gadā, lai baudītu nesteidzīgus rītus palmu ēnā un saulrietus jūras krastā. Lai atpūstos no ikdienas kņadas un vienkārši būtu ar sevi. Lai atgūtu ticību dzīvei, ja tā pazaudēta, un nodotos rakstīšanai.
Kādā vakarā, atgriežoties savā hoteļa istabiņā, lai baudītu vienatni, vēroju vakaru nolaižamies pār klintīm un negaisa mākoņos aiz loga, un sapratu, ka dzīve visur ir viena un tā pati. Neatkarīgi no tā, kurp aizceļojam, vienmēr ņemam līdzi savu bagāžu – savus ieradumus, sapņus un ilgas, savu dārgumu lādīti, kas pilna ar atmiņām un notvertiem mirkļiem. Dzīve turpinās neatkarīgi no tā, kurp dosies. Tu nevari no tās aizbēgt. Tu vari tai piešķirt citas krāsas, citu ritmu un garšu, bet ne aizbēgt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru