Jau pusgadu manā dzīvē ienācis kas svarīgs un liekas, ka tas būs uz ilgu laiku. Tagad ikdienu vairs nepiepilda mācības, dažādi projekti vai nelielas piestrādāšanas, bet gan nopietns darbs. Atceros, cik ļoti iepriekš baidījos no šī brīža, kad būs nopietni jāsāk strādāt. Man likās, ka pazaudēšu sevi ikdienā un dzīve būs beigusies. Bet nē, tas tomēr nav noticis! Dzīve joprojām šķiet tikpat krāsaina un piepildīta kā iepriekš, lai gan tagad pašam jāpieliek zināmas deva pūles, lai noturētu šo lidojuma sajūtu ikdienā. Vienkārši ar laiku saproti, ka dzīve ir arī pienākumi, nevis izklaides vien! Turklāt līdz ar darbu esmu ieguvusi daudz jaunu pozitīvu lietu un iespaidu savā dzīvē. Brīvai dienai ir pavisam cita garša, ja iepriekš kas paveikts, nevis tad, kad visa dzīve ir vienas lielas brīvdienas. Man patīk mani darba kolēģi. Man patīk tas mazās ikdienišķās, bet siltās sarunas un vārdu apmaiņas pirms darba vai pārtraukuma laikā. Esmu sadraudzējusies ar rītiem. Ievērojusi to krāsas, smaržas, skaņas un dažādību. Esmu novērojusi kā tie mainās līdz ar gadalaikiem. Dažas reizes mēnesī uz darbu jādodas jau stipri pirms pulksten sešiem. Lai arī tagad vairs nevar atlikt modinātāju un iet uz nākamo lekciju, bet pat agrā celšanās var sniegt zināmu prieku. Piedzīvot pilsētu lēnām mostamies, berzējot samiegojušās acis un skaļi žāvājoties, nevis sastapt to jau skaisti saposošus un pazudušu ikdienas steigā. Ziemā notvert uzsnigušā sniega burvību, kas būs zudusi tad, kad modīsies pārējā pasaule. Un ar nepacietību gaidu vasaru, kad modinās saules stari un ar baudu gribēsies mesties rīta veldzējumā.
Tajās reizēs, kad uz darbu jādodas pirms pusdienlaika, arī vairs negribas ilgi vāļāties pa gultu, bet notvert no rīta pēc iespējas vairāk priekš sevis!
Kas to būtu domājis, ka es, pārliecināta pūce, iemīlēšu agrus rītus un šo paradumu piekopšu arī savās brīvdienās!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru