Apmēram gadus divus
trīs mētājos pa Eiropu, starp divām valstīm – Latviju un Vāciju. Dzīve uz
koferiem kādu laiku šķita aizraujoša, bet vienā brīdī sāku ilgoties pēc
stabilitātes. Turklāt sanāca tā, ka vienā valstī bijusi
sākusi būvēt savu dzīvi, bet otrā lēnam liku tai punktu. Tieši pirms gada
pieņēmu lēmumu rudenī lēkt nezināmajā un doties tur, kur sauc sirds.
Tā ir tik jocīga
sajūta staigāt pa savām bērnības ielām, kad somā žvadz atslēgas no dzīvokļa, kas atrodas citā valstī. Tā ir tik jocīga sajūta pēc nedēļas pavadīšanas Rīgā
kāpt lidmašīnā un doties uz vietu, kas kļuvušas par tavām jaunajām mājām.
Es esmu pasaules
pilsone un pasaules pilsoņiem ar māju jēdzienu ir diezgan sarežģīti. Būtībā
viņiem mājas ir visur un reizē nekur. "My home is not a place, it is people".

Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru