Pēdējās dienās daudz malkoju kafiju, tas ir tik neraksturīgi man, jo esmu izteikts tējas cilvēks. Pēdējā laikā negribas steigties. Vēlos mierīgā tempā doties savās dienas gaitās, ir vienalga par cilvēkiem, kas paskrien garām, manī ir miers.
Joprojām domāju par Parīzi, kā staigāju pa tās ielām un jutos pārpildīta ar laimi. Cik ļoti, ļoti man patika! Varbūt mani visvairāk uzrunāja tieši tā nesteidzība? Lēnām atmosties un lēnām nobaudīt ikrīta bageti un kruasānus, un pēc tam uz visu dienu pazust Parīzes ielās, sēdēt pie Eifeļa vai Montmartras kalniņā un rakstīt savu dienasgrāmatu. Ne reizi neuztraukties par to, cik rāda pulkstenis, jo nokavēt tāpat nav ko. Tieši šo sajūtu es gribu ieviest savā ikdienā. Mazo lietu rituālus. Bet galvenais, nesteidzību.Atlika tikai uz nedēļu aizbraukt, kad atgriežoties pārsteidz košums visapkārt. Īsts rudens! Tāda krāsainība dabā. Un ik dienas lietus! Es varētu dzīvot tikai rudens dēļ vien!
Ir tik labi aizbraukt, lai atgrieztos ar nebeidzamu iedvesmas sajūtu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru