Pēdējās rudens lapas vēl spītīgi turas kokos, taču aukstums jau liek meklēt skapī noliktos cimdus, šalles un cepures. Tas brīdis ir pienācis, kad uz vairākiem mēnešiem bez liekas vajadzības negribēsies iziet no mājas. Cik neiedomājami atšķirīgas var būt nedēļas nogales! Pagājušā sestdienā vēl vasaras kleitā un kurpītēs devos baudīt nakts dzīvi un pirmdien ar draudzeni sēdējām plānās jaciņās āra kafejnīcā, taču šajā sestdienā pat siltais mētelis neglābj no aukstuma. Latvijā jau pirmais sniegs, bet kad tas būs Vācijā? Varbūt nesagaidīt vispār, būs tikai pelēkums un aukstums visapkārt, bez mirdzošā baltuma.
Vai arī es, kā pēdējās rudens lapas, spītīgi turos pie saviem lēmumiem vai tomēr ļauju dzīves plūsmai sevi nest tālāk? Laikam ir pienācis brīdis, kad es alkstu PĀRMAIŅAS! Alkstu darbu, kur sevi realizēt, alkstu dzīvot pilsētā, kur dzīvība mutuļo visapkārt. Domāju, ka ir pienācis laiks atkal savicināt savus tauriņa spārnus un doties tālāk!
