Nav laika...

Gada pēdējo mēnesi biju domājusi pavadīt pārdomās, dzerot savu īpašo Adventes tēju, bet man katastrofāli trūkst laika! Nesarakstītas Ziemassvētku kartiņas sakrājušās uz galda, nav laika ne lasīt, ne rakstīt, nav laika sev! Decembris ir pārpilns ar darbiem, notikumiem un pasākumiem, kurus gan es baudu, gan pati piedalos to organizēšanā. Vienīgais, ko es varu apņemties, ir atlikušās vakara stundas neizniekot pie datora, bet to izmantot tikai fona mūzikas atskaņošanai, sadegt istabā sveces un kaut uz īsu brīdi sastapties ar savu patieso būtību, lai mazliet atgūtu dvēseles līdzsvaru. Kas to būtu domājis, bet tieši šis trakais laiks man palīdzējis atklāt to, kā saglabāt iekšējo mieru un harmoniju.

Pasauli pārņēmis Ziemassvētku gaidīšanas drudzis. Man ir tik skumji noraudzīties tajā, par ko cilvēki pārvērtuši šo kluso Adventes laiku. Nezinu, kā ir citur, bet Vācijā patēriņa kults tieši šobrīd ir sasniedzis savu kulmināciju. Tieši tālab es šajā laikā izvairos doties uz pilsētu. Vēl košāk, vēl skaļāk nevarētu visās malās zibēt īpašie piedāvājumi un reklāmas, vēl straujāk, vēl neapdomīgāki cilvēki nevarētu iztukšot savas dvēseles. Izgaismotie Ziemassvētku tirdziņi, izgreznotie mājas sliekšņi... Tas viss ir tikai skaista  fasāde, zem kuras slēpjas liels tukšums. Liekas, cilvēki atdzīvojas tikai šo vienīgo mēnesi gadā, tikai vienu mēnesi gadā viņi atrod savā sirdī mīlestību un labus vārdus, tikai vienu mēnesi gadā viņi atrod savā sirdī prieku,  bet vai tas ir patiess? Kā uz burvju mājienu jau ar 1.janvāra vakaru acīs viss mirdzums būs nodzisis un cilvēki atkal ieslīgs ikdienas apskāvienos.
Man nevajag vienu mēnesi gadā,lai justos īpaši, man nevajag vienu mēnesi gadā, lai priecātos, man nevajag vienu mēnesi gadā, lai atcerētos par Dievu, man nevajag vienu mēnesi gadā, lai teiktu saviem mīļajiem labus vārdus!