Reizēm vēlētos, kaut dzīvē varētu mainīt un piemeklēt apkārtni ap sevi kā desktopa attēlus datorā, tā pēc sajūtām. Šodien manai sievišķīgajai noskaņai piestāvētu kas parīzisks, piemēram, Sēnas krasts. Bet tā vietā es dodos uz pavisam parastu ostmalu.
Sēžam ostmalā uz pamesta dīvāna. Es rakstu, viņš lasa grāmatu. Stiprāk par saules stariem silda mīlestība. Netālu no mums kāds pāris tver dienu čigāniskā brīvumā – viņš spēlē ģitāru, viņa, notupusies pie viņa ceļiem, improvizē un izvilina no savas balss brīnišķīgas skaņas. Diez kam viņa dzied – sev, viņam vai pasaulei? Nedaudz tālāk kāds mākslinieks – jauns puisis, kas uz ostmalu atminās ar riteni, līdzi paņēmis krēslu un skiču bloku, lai gleznotu dzīvi ap sevi.
Kur veries, visapkārt simtiem dzīvesstāstu, kurus varētu uzgleznot un uzrakstīt.
Saulriets. Dzīves pabērni iekūruši ugunskuru un sarīkojuši svētkus savai dvēselei. Ar bungu ritmiem izspēlē savās sāpes, izdzied savu aizvainojumu. Bet varbūt viņi ir daudz laimīgāki, nekā mums šķiet? Kā mani vilina šie mūzikas ritmi! Citā dzīvē un citā realitātē es pieietu pie šīs bara un mestos dejā.
Laiks doties mājup.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru